Andrejs aizvien ir tas, kura dēļ paātrinās mans pulss un asinsrite. Kaut kas manī viņu vienkārši reģistrē. Neko tur nevaru līdzēt. Jau droši vien kopš pirmoreiz viņu ieraudzīju, un tas bija tik pasen, tad es vēl nestrādāju šajā amatā un neko par viņu nezināju, vien to, ka iekāroju tos tumšos matus, to tumšo, aiz brillēm paslēpto skatienu, to kluso, kluso stāvu. Nekad neesmu varējusi no viņa novērst acis, vienmēr esmu jutusi viņa klātbūtni.