09:44 am
Šorīt stāvu uz perona un tik pārdabiski čiepst putni. Esmu melnā plašķī un izbaudu, kā saule līp man klāt un silda manu augumu. Esmu tik noslēgta un pabeigta, viss mans stāvs ar volāniem klātajiem svārkiem. Esmu sieviete, viena no daudzām vilcenēm, un es izjūtu spēku kāpjam sevī no zemes, tas rāpjas augšā pa manām kājām, sasniedz gurnus un tālāk ceļas augšup pa mugurkaulu. Esmu stīga, kas skan, viss mans ķermenis ir tāda stīga, un mana toņkārta ir dievišķa. Pārdabiskie putni ir ar mani.
10:28 pm
Andrejs aizvien ir tas, kura dēļ paātrinās mans pulss un asinsrite. Kaut kas manī viņu vienkārši reģistrē. Neko tur nevaru līdzēt. Jau droši vien kopš pirmoreiz viņu ieraudzīju, un tas bija tik pasen, tad es vēl nestrādāju šajā amatā un neko par viņu nezināju, vien to, ka iekāroju tos tumšos matus, to tumšo, aiz brillēm paslēpto skatienu, to kluso, kluso stāvu. Nekad neesmu varējusi no viņa novērst acis, vienmēr esmu jutusi viņa klātbūtni.