Šis izklausās ļoti mērķtiecīgi. Ko tieši tu domā ar pašrefleksiju - vairāk tādu kā savu sajūtu, pārdzīvojumu pārdomāšanu vai ļaušanu domām klaiņot? Ļoti piekrītu par meditāciju. Pati mēģinu to praktizēt, kad sanāk, bet mana pieredze liecina, ka tam arī vajag disciplīnu. Kādreiz esmu plānojusi meditēt vakarā, kad "visi sīkumi būs padarīti", haha. Rezultātā brīdī, kad esmu gatava, jau pilnīgi miegu ciet, un tādā stāvoklī, man šķiet, meditēt ir diezgan bezjēdzīgi, jo ir vajadzīga uzmanība. Vispār mans šīgada lielākais izaicinājums ir izgulēties un meditēt, un tagad priecājos, ka neapņēmos neko citu, jo pat šim sīkumi pamatīgi jaucas pa vidu. Bet tajos periodos, kad izdodas kaut cik sekot plānam, tiešām aizvadu dienas daudz jēgpilnāk un fokusētāk.

Runājot par iekšējām drāmām, gribētos domāt, ka apzināties ilgtermiņā tāpat ir labāk, nekā neapzināties. Bet dienās, kad ļoti jāfokusējas uz pilnīgi kaut ko citu, zinu, ka iepriekšēja drāmu aktualizēšana var atstāt diezgan disfunkcionālu. Bet, no otras puses - tāpat jau viņas jaucas pa galvu un pieprasa uzmanību.