Tas ir visnotaļ savādi, taču pēdējā laikā manā redzeslokā arvien biežāk parādās visvisādi cilvēki no pagātnes, ar kuriem nekādu kontaktu nav bijis jau gadiem. Un var tikai minēt kā un kāpēc viņi mani atrod, satiek, saņemas man vienkārši piezvanīt vai arī uzrakstīt īsu e-pasta vēstulīti. Vispār kaut kā dīvaini ir arī tas, ka dažs labs no šiem cilvēkiem ir tik ilgi glabājis manu telefona numuru (kurš joprojām nav mainījies). Piemēram, šorīt man pavisam negaidīti piezvanīja kāda sieviete, ar kuru kopā pirms gadiem trijiem vai vairāk gadījās vien pāris dienas kopējā piedzīvojumā pavadīt. Pamatojums - viņai vienkārši gribējies man tieši tajā brīdī piezvanīt un aprunāties. Neraugoties uz to cik tas viss man likās neparasti (nudien savādi, ka cilvēks pat pēc tik ilga laika paturējis mani savā atmiņā un pat manu telefona numuru saglabājis), tas tomēr bija jauki un jau no paša rīta lika man pasmaidīt.