Tas ir visnotaļ savādi, taču pēdējā laikā manā redzeslokā arvien biežāk
parādās visvisādi cilvēki no pagātnes, ar kuriem nekādu kontaktu nav
bijis jau gadiem. Un var tikai minēt kā un kāpēc viņi mani atrod,
satiek, saņemas man vienkārši piezvanīt vai arī uzrakstīt īsu e-pasta
vēstulīti. Vispār kaut kā dīvaini ir arī tas, ka dažs labs no šiem
cilvēkiem ir tik ilgi glabājis manu telefona numuru (kurš joprojām nav
mainījies). Piemēram, šorīt man pavisam negaidīti piezvanīja kāda
sieviete, ar kuru kopā pirms gadiem trijiem vai vairāk gadījās vien
pāris dienas kopējā piedzīvojumā pavadīt. Pamatojums - viņai vienkārši
gribējies man tieši tajā brīdī piezvanīt un aprunāties. Neraugoties uz
to cik tas viss man likās neparasti (nudien savādi, ka cilvēks pat pēc
tik ilga laika paturējis mani savā atmiņā un pat manu telefona numuru
saglabājis), tas tomēr bija jauki un jau no paša rīta lika man
pasmaidīt.