Mārcim beidzas benzīns. Stumj. Smejas.
Nesenā pagātnē mans autoparks tika samazināts vēl par vienu. Pārdevu HONDA Accord. Nu, par ikdienas transportu līdz pat pavasarim (kad tikšu pie jauna, spoža un neaprakstāmi iedvesmojoša auto) ir kļuvis Supra. Leģendārs ar neskaitāmajiem tehniskajiem defektiem, ātri saskaitāmajām sekundēm līdz simtam Km/h un degvielas padeves cauruli no bākas uz motoru īkšķa platumā. Vēlā vakarā, vedot Dr. Bao mājās, nepievērsu uzmanību seju sauļojošajai zema degvielas līmeņa spuldzei. Iespējams tādēļ, ka nespēju novērsties no lielā, baltā plākstera, kas rotā 50% mana bērnības drauga sejas. Suprā, "tukša bāka" spuldze nav kā citos auto - viņa nenozīmē, ka kaut kad nākamnedēļ, pēc ceļojuma uz Alūksni, derētu iebraukt uzpildīties. Suprā viņa nozīmē "Cien. vadītāj, Jums ir pāris minūtes lai atrastu degvielas uzpildes staciju".
Dr. Bao izkāpj. Māj ar roku. Es braucu tālāk. Brīdī, kad sajutu, ka dzinējs sāk rīstīties, līdz uzpildes stacijai bija atlicis aptuveni 1 kvartāls, 1 krustojums ar luksoforu un 1 stāvs uzkalns pie Dinaz iebrauktuves. Iesākumā auto vēl žagodamies kustējās uz priekšu, tad vienkārši ripoja, tad apstājās ..pa vidu krustojumam. Viegliem, maziem roudsteriem ir vēl kāda priekšrocība pār lielām smagām GT kupejām, ko es paspēju izdomāt stumjot aptuveni 1700Kg smago Supru pāri krustojumam. Tad es nonācu pie uzkalna. Šodien katrai manai kājai ir aptuveni vienāds apkārtmērs ar vidukli un ļoti sāp prese. Jo stumjot Supru augšā pa uzkalnu, es nespēju pārstāt skaļi smieties par to cik tas ir grūti. Katri 5cm ir kā 5. stāvā uznests ledusskapis. Katrs metrs ir kā 2 dienu pārgājiens cauri purvainajai Altajai. Kad es beidzot nonācu pie sūkņa, knapi varēju nostāvēt kājās un visu stumšanas laiku nevarēju beigt smieties. Par sevi un par savu kāru.