identitātes krīze.
Nogalini mani.Maigi un lēnām.Tā,lai es varu izbaudīt visu to saldo sāpju garšu.
Pašai sev sāpes nodarīt negribas.Nē,es tam neesmu par gļēvu.Es tikai gribu,lai pēdējais,ko redzu,ir tas neprātīgais spīdums tavās acīs-varas garša.Un tev pat nebūs ne jausmas,cik šī vara ir iluzora.Es aiziešu un tu pat neuzzināsi,ka tas viss notika tāpēc,ka tā vēlējos es.
Atnāc pie manis naktī.Nogalini mani miegā.Es apgulšos tīros zīda palagos-labākajos kādi nopērkami.Es uzvilkšu savu vispavedinošāko veļu-visu tikai tev.Es miršu skaisti.Izgaisīšu kā ēna.Bet tā ēna,kas mājo tavā prātā-mans nospiedums paliks pie tevis.Iespiedīsies arvien dziļāk un paliks tur līdz pēdējam elpas vilcienam.Ar manu nāvi tu būsi radījis dzīvību.
Tāpēc atnāc pie manis naktī.Uzliec savus vēsos pirkstus manai miega artērijai.Un sajūti,ka tā pulsē arvien lēnāk.Lēnāk.Un apstājas.
Pēc tam noskūpsti mani.Lai mans sakropļotais gars var caur tavām lūpām pārcelties pie tevis.
Es nepazudīšu.Ar manu nāvi tu būsi radījis dzīvību.
Atnāc pie manis naktī.