pusnakts stundā.
Siltums un mirguļojoša sveču gaisma.Istabā šonakt valda vīraka saldsērā nots.
Muskuss.Kaisles un iekārojamības smarža.Aromāts,kas pavedina un liek trīcēt gaidās,kas liek asinīm rinķot straujāk un aizmirst atbildību,pienākumu vai šaubas.Ir tikai bauda.Tas viss šonakt valda manā istabā.
Bet es jūtos kā lupata.Trauku dvielis,kas reiz bijis mirdzošs un tīrs,bet nu pelēks un savalkāts,nomests uz grīdas.Kaudzē,līdzās citām mantām,kas nolietotas,zaudējušas savu vērtību vai vienkārši apnikušas.
Un neviens nepateiks,kurā mirklī tas notika.Kad es no pārliecinātas dzīves baudītājas pārvērtos nožēlojamā fobiju mājvietā?Manis pašas demoni plosa mani.Iecērt savus smailos zobus miesā,līdz pat kaulam.Nē,tik vienkārši tas nav.Viņi nelaiž vaļā,atstājot tikai sīkas brūces,kas asiņo vēl ilgi pēc tam.Šīs būtnes ir savādākas.Izsmalcinātas.Rafinētas.Pieprot savu amatu.Ielaiž tevī savu indi un nogaida,līdz sāksies iedarbība.Tās liek tev sagraut pašam sevi.Mērķtiecīgi,neizbēgami.Ja reiz esi ticis apzīmogots,atpakaļceļa nav.
Tas ir noticis arī ar mani.Ir saņemts Nāves skūpsts,kuru aizmirst vai apmānīt nav iespējams.Tas ir tepat blakus,es jūtu tā vēso elpu sev uz skausta.
Dažreiz šķiet,ka pietiktu tikai pagriezties un nostāties aci pret aci ar savu vajātāju,lai atbrīvotos un rastu iespēju bēgt,bet nepietiek spēka.Savāds gurdums pārņem un notrulina jutekļus.Atkal ir klāt mani demoni ar kārtējo indes devu.Profesionāli un neatstāj vietu ierunām.Un tā tas atkārtojas no jauna-kā ļauns murgs,kas nes sevī vēstis par dvēseles palieku zušanas neizbēgamību.Atpakaļceļa nav.
Kurā mirklī tas notika ar mani?