man kautkas tāds ir visu mūžu :) manā gadījumā tas ir kautkāds prāta disciplīnas trūkums - vienkārši vienā brīdī apnīk visas iesāktās domu virtenes un gribas ķerties pie kā jauna. kad sāku draudzēties ar inesi, nez vai mīlas skurbumā, vai aiz kā, bet bija periods, kad bija problēmas izveidot vienkāršu nepaplašinātu teikumu, nemaz nerunājot par filosofisku pārdomu pārspriešanu - mēģinu izdomāt kā kautko pateikt un tad sākās `ai nu priekš kam man vispār kautkas jāsaka`