Atgādināja, man te, pāris lietas.
Ir divas lietas (jeb pareizāk sakot - žanri), kas mani mūzikā kretinē augstākajā mērā. Un tās ir:

1. Pāna stabulītes.



Instruments - klutūrvēsturisks pārpratums un kļūda. Nesaprotu, kā cilvēks var klausīties pāna stabules (atvainojos, ja kādu aizskāru, nevis stabules, bet flautas) skaļi nerēcot. Es pat varētu saderēt, ka šis instruments tika lietots antīkjā grieķijā, kā signāls teātra izrādē, lai cilvēki zinātu, kurās vietās jāsmejās. Tas atrisina arī seno prolēmu: kur ir kaut viena smieklīga vieta antīkajās komēdijās. Kaut kāda mistiska pārpratuma dēļ, šodien cilvēki domā, ka tas ir lirisks, melodisks instruments, kuru klausoties uzburas idilliskas ainaviņas. Silta pēcpusdiena pie jautri čalojoša strauta senas liepas pavēnī, kurā nebēdnīgā dejā griežas nimfas un laiska, puskaila Rubensa tipa sieviete, koķeti ķiķinot tevi apmierina orāli.
Savukārt, tie kuri apgalvo, ka Andu kalnu melodijas ir burvīgas, lai man pasaka vēl kādu dziesmu bez tā Kondora lidojuma un tā variācijām. Ir pamatotas aizdomas, ka tādas nav.

2. Pseidogregoriāņu dziedājumi.



Nu tie, kur apakšā pamests kāds ambients bīts. Vēlams, lai izpildītā dziesma būtu, kāda, kā valodnieki iesaka teikt, jaunatklātā dziesmas versija. Un vēlams, lai orģināls būtu kaut kas "kliedzoši" pretējs, piemēram Sepultura vai kas tamlīdzīgs. Tas savukārt jau ir fakts, kura zināšana parāda tavu erudīciju ar kuru izcelties draugu vīdū vedot tos uz Bērzkroga diskotēku. Esmu novērojis, ka cilvēki pseidogregoriāņus piemin gadījumos, lai attaisnotu savu muļķīgo muzikālo gaumi un pierādīti citiem, ka viņi klausās, kā paši to nodēvē, inteliģentu mūziku.Piemēram: "Es jau arī Tranzītu tikai tā, ballītēs klausos, jo kad es apsēžos pie stūres un esmu vienatnē man patīk uzlikt kaut ko no gregoriāņiem. Tas dod garīgu lādiņu". Tā vien gribās pateikt: "Apēd pirdienu čālīt".

Vot tādus cundurus man te atgādināja.