vezumus velk zirgi
Spō ir palaidis vienreizēju pleilisti, kas ir tieši laikā, lai uzzinātu visu ko par to kā saldējumā veidojas kristāli. Nekas, ka man galvenais kristālu zinātājs neatbild uz epastu, zirgs velk vezumu tālāk.
Lūk, šo iemācījos the hard way. Ka VIENMĒR būs tā, ka es būšu vienīgais darītājs. Es gan esmu ar gaišu cerību, ka reiz pienāks laiki, kad man būs tīms ar tādiem cilvēkiem kā es, kas pie darba ķeras nevis novēršas, nočib un nozūd.
Es neticēju tam, ko sauc par runners high. Man šķita, ka tas ir sasniedzmas tikai maratonā, kad reāli iet ciet un smadzenes atvēl tev nomirt kaifā. :D
Ironiski, ka mediķis trenējas bez pulsometra. Bet varbūt tāpēc, ka es tā pat jūtu, kad ir sarkanā zona. Fizioloģija van tikai pulss.
Lai nu kā, es zinu, kā ir kad ir runners high. To vajag vēl.
Vispār. Vienā brīdī pirms laika pieķeru sevi, ka šobrīd bieži koncentrējos (varbūt par daudz) uz savām ķermeniskajām pieredzēm un ķermeņa sajūtām dažādos brīžos. Un tās pieredzes es akcentēju. Kādreiz es akcentēju intelektuālās pieredzes vairāk. Brīžus, kad kaut ko sapratu pirmo reizi vai kad novēroji fascinējošu. Iespējams man tā tikai šķiet.
Un vajag atgriezties vietā, kur esi audzis. Tur viss ir tik labi pazīstams, ka jāsāk iepazīt sevi. Tā ir skaista sajūta, kad lūkojies pa logu un visu tur pazīsti kā sevi. Tad sāc sevi izprašņāt - kas tad tu esi? kas tevī mainījies, kas ir tas, kas nekad nemainīsies un tevi definē.