viens nolikts
Jīiiiiiiiiii hāaaaaaaaa!
10
zirgs nolika Pirmo no Lielajiem studiju Eksāmeniem.
Divu dienu pasākums. Pie visiem lielajiem bērnu ārstiem un ķirurgiem.
Mēnesis ar mācīšanos 16h dienā.
Mēnesis ar sprandas sāpēm, ibuprofēnu, lasīšanu jebkurā pozīcijā, kamēr acis nelīp ciet.
Pēdējās divas nedēļas ar stresa gastrītu un omeprazolu.
Pēdējais mēnesis ar piespiešanos kaut ko ēst vai izvēle ar lielāko kcal daudzumu mazākajā formātā.
Pēdējā nedēļas ar materiālu kaudzēm, kas jāatkārto.
pēdējās divas naktis ar murgiem, ka neatceries neko, kāda bija deva? kā ārstē? vai es atkārtoju to tēmu?
pēdējās divas dienas ar no sviedriem slapju halātu pēc katras eksāmena dienas.
Brīdis, kad turi lumbālpunkcijas adatu savā pirmajā uzdevumā un ceri, ka eksaminētāja neredz, ka tā trīc 5mm amplitūdā.
Brīdis, kad tevi uzmundrinot pēc izpildīta kardiopulmonājās reanimācijas uzdevuma lieliskākā bērnu kardioloģe saka, ka bērni var justies droši, jo tur ārā būsi tu. Un tu labi zini, ka tur ārā ir labāki KPR veicēji, un tagad raudi, par to cik jauks var būt eksaminētājs, kas cenšas tev eksāmenā pateikt - tici sev!
Brīdis, kad pirms biļešu jautājumu atbildes saproti, ka kājas trīc un jāatceras elpot.
Brīdis, kad sākot atbildēt 5 profesoru/ārstu komisijai, nevari paskatīties kur citur, kā vien uz savu lapu, jo ko gan tu, students, varētu viņiem pateikt.
Brīdis, ka tev piedāvā 10nieka jautājumu un prof. Pētersons prasa smaidot - vai zināt, ko tas nozīmē? Un tu zini, ka šis ir tas brīdis - visu vai ne ko.
Brīdis, ka tev saka - izcili!
Un tev gribas smaidīt un raudāt vienlaikus.
Vakar smējos visu vakaru. šodien jau stundu raudu.
Jo man sanāca. man sanāca.