ziemassvētku naktī zvēri patiesību runājot
Zirgs pēdējā laikā aizdomājies par to, vai var ticēt tam, ko cilvēki tev saka.
Piemērs ir gluži vienkāršs, bet absurds.
Kad tu vēro vai piedzīvo sāpes. Tātad piemērs:
Zirgs bija slimnīcā vienu pacientu apciemot. Atnāk dakteris uz apsakti un secina, ka jāizdara viena manipulācija, jo brūce neizskatās labi.
So, tā tiek izpildīta. Dakteris brīdina, ka parasti pacientiem šitas nepatīk (jebšu - šitas sāp vairāk kā šprice) Pacients mierīgi, pat vaibstu nenoraustot, guļ un atbild, ka nesāp.
Zirgs šito nevar saprast. Tiešām nesāp vai pamatīgi fleitē? Patiekt no uzvedības nevar. Ko domāt?
Sāpju piemēru vol2: Kad seja un acis rāda, ka sāp, bet: " nē, nē. viss kārtībā. Man viss labi..." utt. atkal jau zirgs nesaprot.
Un piemēram vol3: kad runa ir par psiholoģiska tipa sāpēm, kur vispār zirgs var piedzīvot pilnīgi confusion. Vai tās ir sāpes kā tādas? Vai personas apgalvojums, ka klasiski viss ir labi un viss štokos ir patiess? Nez, kā tikt pie kāda pierādījuma, kas būtu daudz maz ticams? Nu, tāds, kas aptietu to būs-jau-labi-man-nekas-nekaišs muldēšanu, ko tīši var uzlikt kā plati.
Kāpēc absurds - what's the point of not telling the truth? Sāpes ir normāla un ok lieta. Tās ir un viss. Bet tā kā visi zirgam pūš rudenīgas pīlītes, tad zirgs domā, ir vai nav tas ok, ka sāp.
PS var jau piedzirdīt un gaidīt, kad nāks tās slavenās - 'patiesību sakot...' runas, bet nav jau tā metode tik piemērojama.