Dzedri vīrieši un ziemīgas sievietes.
Es tā nevaru. Sakārtoti un pareizi. Man sajukums valda, pāršķirtās lapas lido pa gaisu, kaut kur es atgriežos un pēc mirklīša jau atkal aizvējoju tālāk. Sniega gaidas. Silta elpa aizledotā naktsstundā. Tagad ļoti vēlētos paķert aiz rokas un iztrakoties smieklu vētrā, sataupītajā siltumā ielūgt uz kādu sarunu cīņu un pavisam aizzust stundās un dienās.

"(..)
Pasaule ar mani nesveicinās.
Tātad
es neapzināti
Šodien sev iekšā nēsāju...
ko?

Tur jau tā lieta...
Tukšumu.
Un neapzinos (..) "

/O. Vācietis/



Tāda draudzīga smeldze. Vērtētājs manī iemidzis un es ļaujos sev un savai laimei.