bet es gribu pastāstīt par mūsu lauku saules dzīvi.

alnis, ezis, zalkši un stirnu buki.

pirmais izbrikšņoja 20m attālumā no mums ārā no mežiņa un savas garās kājas tenteriski krustus likdams aizdieba pāri laukam, pēc brīža redzēju vēl tālākajās pļavās diebjam.
otrais mani sastindzināja izlikdamies par kara laikā izbumbotā meža pakalniņa spoku dziļā krēslas stundā.
trešajam gandrīz uzkāpu, jo nemēdzu redzēt čūskas. viņu pamanīja vīramāte, kas iegriežas reti, šogad pirmoreiz, bet es pa vairāk gadiem nebiju viņus vēl sastapusi. vīrs pērnā metiena zalktīti pacēla aiz astes, mazliet pašūpoja, rāpulis pašņāca pretī, bet ticis atkal uz zemes, aizdieba mežā. otrs trešais tai pat pēcpusdienā tika vīra satikts. daudz makanāks un grūtāk notverams. nešņāca, bet par varītēm mēģināja iekost no savas rituļa aizsargpozīcijas. bet nez kā tik mazā mežiņā sadzīvo ezis un zalkši? un vēl stārķi ap Jāņiem sāk sēdēt lielajos ozolos padsmitiem..
un ceturtie ik pa laikam pārklīst pļavu, sagaida uz meža ceļa vai apgrauž iestādītos kociņus kā kļavas.

skaisti, ir skaisti. un kā divgadnieks Mikus teiktu - man tas ir interesanti.