pirmo reizi pa simts gadiem, varbūt pat ilgāk, neatceros, kad vispār tā ir bijis, bija karte, kurā nebija absolūti neviena izcirtuma. biežņas, purvāji, vējgāzes. tikko bija beidzies brāzmains negaiss, kas gāja pāri visai vidzemei, tas pārvērta arī nedaudzos meža celiņus dūksnājos. bridu un klupu, un šķendējos, pizģec, pizģec, pizģec, kam es to daru, kam man to vajag. apmēram distances vidū rāpjoties pāri kritušam kokam, aizķēros un, krītot uz priekšu, iedūru labās rokas īkšķi sūnās. uzreiz bija skaidrs, ka labi nav. izklunkurēju uz takas, nedaudz metās melns gar acīm, nedaudz tā kā bikses slapjas, turpat gan arī meklētais punkts. paņēmu un domāju, iet ārā vai turpināt. bet žēl arī tā pamest. 1:44 pabeidzu nepilnus 5 km garo distanci un nebiju pat pēdējā grupā.
ar vienu roku aizbraucu pie mammas, viņa mani noģērba, ielika dušā, noslaucīja, saģērba, sataisīja matus ar gumiju un aizsēja kurpju šņores.
un tad braucu uz uzņemšanas nodaļu pārbaudīt kaulu stāvokli.
kabinetā bijām ārsts, 2 māsiņas un es. mums visām trim vienāds vārds, turklāt pirms manis iepriekšējā paciente arī bijusi tādā pašā vārdā, no ukrainas.
īkšķis un tā kauls lauzts neesot, esot stipri sasists. lietot gan joprojām nevaru, manas darba spējas, proti, klikšķināt peli, ir stipri ierobežotas.
toties uzzināju, ka man esot absolūti perfekts asinsspiediens, 123/94, lūk