kā mēness mūs piečakarēja

aizvakar izgājām pastaigāties pret dziļo krēslu, pa ceļam mūs uzstājīgi ņaudot panāca ruds skaistulis, un tikko r bija pieliecies viņu paglaudīt, ielēca klēpī un izrādīja nepārprotamu vēlmi mūs adoptēt. sekoja neatstājoties, pāri pat slapjajai pļavai un līdzi putnu tornī, vēlreiz pasēdēja opiņā. smuks, kopts, barots, kam viņam tāds cilvēku trūkums organismā? bet putnu tornī mums uzlēca vēl viens opiņā, oranžs, milzīgs, tik mazliet, mazliet apskretis pilnmēness.

vakarvakarā ap desmitiem sāka celties migla virs upes, virs pārupes palienu pļavas, pat pie mums bija redzama un jūtama. īsi pirms vienpadsmitiem kāpām laivā irties pret straumi pa krēslu un miglu sagaidīt atkal oranžo, lielo.
dziļa, krēslaina migla virs upes un būt tajā ir episki.
bebri bija nolēmuši mūs episki biedēt, ik pa laikam kāds slīdēja klusi pa upi un tad pēkšņi no visa spēka palecās gaisā, lai ar asti uzsistu kārtīgu troksni pa ūdens virsmu. vairākas reizes es tiešām nobijos, jo negaidīti pēkšņi, un man bija bail, ka neielec opiņā kā rudais. aizīrāmies kādus 3 km augšup, garām kalnakrogam, caur tiltapakšu, garām stonhedžai, bet pirms dzirnavu dambja bija grūti pārvarāms koku un sanešu dambis visšķērsām upei. gandrīz pusnakts, diezgan tumšs. un šeit mēnesim bija jābūt uzlēkušam, lai varam redzēt lietas mēnesgaismā. bet nebija. griezām atpakaļ, nedaudz uz tausti, nedaudz uz iekšējo redzi slīdējām bez skaņas pa pusnakts tumsu mājup. mēness tā arī neuzlēca