pa mežu skriet jau tā ir grūti, nu tur kājas iegrimst līdz potītēm sūnās, mētras pinas ap ceļiem, atspērienam vajag trīs reizes vairāk piepūles un kāja jāceļ līdz ausīm, tātad, vismaz reizes trīs grūtāk kā skriet pa meža takām, kādas septiņas reizes pa asfaltu, bet skriet pa cirstu* mežu ir kādas miljons reizes grūtāk par jebko, iespēja to darīt strauji tuvojas nullei, knapi klunkurē uz priekšu, ķeries aiz sausiem, asiem zariem, skrāpē apakšstilbus, plēs bikses, krīti izdzītajās marianu dziļvagās, (nez kā agrāk izstrādāja mežus, senākiem nav novērojams kustību paralizējošais reljefs ar metru dziļām un platām vagām), līdz izkļūsti pusdzīvs. viņreiz man bija kaut kas aizkritis prātiņā, aizbraucu īsajās skrienambiksēs, brūces vēl tagad, šodien biju gudrāka, pie +32° skrēju garajās, biezajās, melnajās.
jūs jautāsiet, kādēļ sev kas tāds jānodara, pareizi darīsiet. nav ne jausmas.

______
*zemkopības ministrijas mežu konsultatīvajā padomē vakar lēma atbalstīt likumprojektu ļaut cirst vēl jaunākus un tievākus kokus. varbūt labi, nocirtīs visu nafig un miers. varēsim priecāties un lolot retus koku pudurīšus kā holandē vai dānijā. un beigt to māžošanos - orientēties ‘mežā’.