bijām izbraukuši latvijas un gaiziņa filiāles apciemot, ti, austriju un alpus.
vīra māsa ar savu vīru jau gadiem dzīvo un strādā vienā ielejas dziļākajā galā. gan radus satikt un nedēļu uzturēt ciešu kontaktu, viesu guļamistabās un virtuvē drūzmējoties, gan trases paslīpēt. vin vin
pirmo reizi slēpošanas braucienā četratā, vienmēr uz eiropas virzienu ir bijusi līdzi paplašinātā ģimene, uz skandināviju darba biedri.
braucām ar mašīnu no rīgas, kopā uz spidometra (nē, bet kā sauc km skaitītāju?) 4030km, ieskaitot nedēļas vietējos izbraukumus. ne pirmo reizi, viegli nav, bet. gulējām brīnišķīgajās poļu viesnīcās (pritī šitī, ja šekeļus taupa, bet brokastis tiešām bagātīgas) tikai turpceļā, atpakaļ izmantojām jaunu taktiku - izbraukt vēlu vakarā, lai ar pirmajiem spēkiem tiek cauri naktij un tumsai, bet saguruma posmam tiek dienas gaisma un dzimto āru tuvums. mājās nākamās dienas pēcpusdienā, kas brīnišķīgs bonuss.
kalni, spītējot prognozēm, bija samērā vēlīgi, sniegs netrūka, sauli uz pusotru dienu ieslēdza. vafeli, diemžēl, atkal neservēja - ja pa nakti snieg, no rīta visas retrakotās plaknes mīkstā pūdercukurā, kas strauji saveļas kamolos.
pēc pirmās tizlošanās man atnāca vaļā un sarežģītos trases apstākļus pievārēju līdz šim vēl neredzētā sportiskumā. pie spēkuma izsīkuma gan atkal ieslēdzās patizlums. un vispār, man šķiet, mana sirds ir salauzta, pa mežu skrienot arī protestē un vaid un elpo sekli kaklā.
gala secinājums vīra formulējumā - mēs esam nenormāli pacietīgi, ne reizes nesalecāmies. (ja neskaita mazliet uzvilkto diskusiju par viena mājokļa nodokļu politiku lv kādā vakarā, bet vīns un sagurums nav labākie biedri)