putnu novērotājs ([info]_re_) rakstīja,
@ 2017-10-26 12:10:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
piektdien novērtēju ģērbšanās stilu dailes teātra mazās zāles publikā, pēdējā brīdī neplānoti biju sapucējusies pietiekami.

vakar jrt. jaunais jrt.
ja teātris ir tik tuvu mājām, loģiski ir gandrīz nokavēt izrādes sākumu. ātrumā skrienot uz 6. stāvu, pa ceļam izmetoties garderobē, tumsā un burtu žilbumā neredzot fasādi, pirmajā brīdī šķita, ka nav nemaz tik traki. telpas. sienas nav banāli rozā vai vēl trulāk dzeltenbēšas, griesti nav piekārtajās rūtiņās, vismaz ne publiskajās telpās. bet tad piesēdi, paskaties, starpbrīdī aizej uz tualeti, pastutē kafejnīcas galdiņu un saproti, ka problēma nav vienkāršībā vai lētumā, problēma ir paviršībā un, galvenais, vienaldzībā.

bet man tas nebūs faktors iet vai neiet uz šo teātri. lai vai kā es mīlētu estētisko.

bijām uz marķīzi de sadu. es saprotu, ka pirmo cēlienu neizturamā groteska ir kāpinājumam, bet vai nu manī totāli nerezonē tēma, vai nu, bet jūs mani nedabūjāt. arī pēdējās 15 minūtēs neapstājoties raudošā krūze.
man ļoti žēl, ka neesmu redzējusi pirmo sadu, pat neredzot, toreiz bija sajūta, ka tā ir ļoti nozīmīga, īpaša izrāde. vispār 20 gadu vecumā ir daudz vienkāršāk būt mērķauditorijai, emocionālajam mērķim.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]heda
2017-10-26 19:59 (saite)
manī ļoti norezonēja (gan Mišimas tekstā, gan E.Kļaviņas spēlē) zūdošās pasaules tonis un apakštonis par to, ka tas, par ko reiz esam histēriski uztraukušies, ar laiku izrādās vien nieki :)

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?