vienu vakaru, pārvietojoties pa Mežaparka celiņiem un ik pa laikam palaižot garām iespaidīgā ātrumā pārvietojošos sportiskos skrituļotājus (palaist garām nav problēma, viņu tuvošanos var dzirdēt jau puskilometra attālumā. apbrīnoju viņu drosmi, cik tur vajag, lai lidotu pret asfaltu ar 30? 50? km/h ātrumu), atcerējos velo sakarā, kā man ir žēl.
žēl, ka pie mums nav (cerams - vēl nav) ieviesusies paraža velozvaniņu lietot un uztvert kā pabrīdinājumu, proti, ja velosipēdists tuvojas gājējam no mugurpuses un jūt, ka būtu labi informēt gājēju par savu tuvošanos, tad uzdzindzina, negaidot, ka gājējam pēkšņi būtu jālec blakus esošos krūmos, jāmetas uz ielas vai jāpaceļas gaisā uz kādām 5 sekundēm. savukārt gājējs saprot, ka šajā brīdī nebūtu lāga pēkšņi mainīt sava virziena trajektoriju, bet nav arī vajadzības sastingt sālsstabā. + pie vajadzības uzsaukt, pa kuru pusi notiks apdzīšanas manevrs, kā britu zemēs iecienītais - going on your left (or right). un galvenais - abas puses saprot, ka tas ir draudzīgs savstarpējs žests nevis aizvainojuma pilna komunikācija.

un te http://klab.lv/users/aranel/321959.html Dānijas paņēmieni situācijas risināšanai. skaidrs, uz skaitli trīs mēs neiemanīsimies, bet ar attiecīgiem labojumiem noteikumos un pārejas periodu paradumu maiņai un nostiprināšanai varētu, ne?