šonakt mani mocīja lietuvēns. ofišilī. vispirms pamodos aukstu sviedru slapjā kreklā. wtf. tad melns suns gulēja šķērsām uz krūtīm. tik kārtējos reizi atmostoties, attapu, ka mums taču tāda nav. tad man bija kapenē jāiet spraust svecītes tādā irdenā, mīkstā zemē - celiņā ap kvadrātveida centru, bet procesā atklājās šausmu lietas - zeme pašķīrās un izrādījās, ka viss celiņš zem tās ir pilns ar izdegušiem kapu sveču trauciņiem. nenormāli biedējoši tas bija. vēlreiz wtf. biedējoši trauciņi?
un ta vēl bērns visu nakti klepodams ar 39 t.

bet tas viss droši vien no tām 4 vingrošanām 5 dienu laikā. un bez nekāda tolka svaru ciparnīcā. man ir depresija. vot. ā un vēl abos darbos par nacionāljautājumiem bija krešs. vienā lamājos, otrā raudāju. bļa. nu! un tas pat nebija lietuvēna murgā.