last night. skatījos, jo vakar redzēju neredzēto avatāru. neytiri ļoti sasienas ar rasbainieku.
kā kādreiz, japānas laikā virdžīnija ar anitas dziesmu par partizānu, kas nāks, izglābs viņu, varbūt ne. varbūt jāmirst.
es esmu ļoti nedaudz redzējusi rasbainieku un pietiekami sen, lai tā nebūtu tieša, vizuāla līdzība. bet kaut kas neļauj atvienot vienu tēlu no otra. un virdžīniju es vispār neesmu satikusi. bet tas arī nav par cilvēkiem tur ārā, tas ir tepat, iekšā, cibā. un bez savienojuma ar cilvēku, kurš kustas, runā, ēd, ballējas, sper zemes gaisā vai ir ienaidnieks slēpti un neslēpti ar citu minēto.
tāpat kā šobrīd, manuprāt, vislabākais ir simamura. katrs teikums ir labs stāsts un vīns. bet tas atkal nav par puisi no veikala, no plenēriem, no arhitektiem, no.
iepriekšējā nakts. jā, par to, par svešiniekiem, bet ne reizi vien satiktiem. un tā, kas brīžiem varbūt pietrūkst. bet es tomēr negribu. es negribu, kad kādam no abiem jaatrod spēks pateikt nē. es negribu, lai ir jādomā par spēju ieskatīties acīs pēc tam.
es gribu tikai patikt, neko vairāk. jā, tā man gribas un viss.
haha, gadi un citi cipari biedē, bet, protams, vienmēr ir opcija tante naģežda. ha ha