pagājusī nedēļa pagāja zviedru sālenas apkārtnē, vizinoties pa kalniņiem vīra darbabiedru kompānijā.
no skandināvijā pieredzētā, šī ir labākā vieta. izcils troļļu ciemats visa kalna meža trases garumā, labas zilās un sarkanās, un tur pat uz tā paša kalna stāvākā melnā skandināvijā. un pat neskartas offpistes. kurām es neskaros. ir citi ģimenes dalībnieki, arī lielais mazais bērns.
var būt arī, ka manu prieku vairoja ziemeļiem neraksturīgās saulainās dienas ar sārtu ausmu un mēļu saulrietu pretējā pusē. viena diena pa vidu ar asu sniegu sejā un zemes reljefa neredzamību virsotnē arī radīja prieku. varbūt tomēr tādēļ, ka ja esi gadu strādājis, tad brīva nedēļa ir daudz vairāk vērta, nekā līdzīgas izklaides uz paviegla mājās būšanas režīma fona.
ieguvu sajūsmu laižoties lejup un zinot, ka viss sanāk. un baigo besi aiz škuras staipot mazo mazo bērnu uz slēpēm. viņam patika, brīžiem.
nu jā. un vakari 30+ cilvēku sabiedrībā. sīka, bet skarba atziņa, ka mēs sākam ierakstīties oldskūlīgajos tb previous generation. vienmēr katrā kolektīvā būs 'sīkie', tikko pieņemtie, kuri un kuru draudziņi ir jauni un svaigi. un kuri nezina, ka pirms 7 gadiem tādi bijām mēs. un mēs dejojām pa galdiem. bet mums 7 gadi ir noripojuši. zinu, zinu, var arī tagad dejot uz un zem galdiem un visu pārējo, bet noliegt pozīcijas maiņu nevar.
vērot prāmja publiku interesantāk par šovu, ko tā skatās. mans vīrs ir pārsteidzoši labs un brīvs aktieris humoreskā. pusnaktī uz devītā klāja, atraujot dzirkstošos diviem žipčikiem, nez no kurienes nolija zelta papīrīšu lietiņš pie tālās laternas.

viss kruta!