zilnezal ([info]zilnezal) rakstīja,
@ 2023-01-11 12:41:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
visu cauru mūžu, nonākot skaistā vietā es nespēju to pieņemt, man šķita, ka tā aizplūst no manis un kļūst par atmiņām manu acu priekšā; es izjutu sēras un skumjas, man gribējās novērsties – skaistums vienmēr bija pārāk tiešs, tas mani ievainoja. bet piektdien es aizgāju uz jūru paklausot sajūtai krūtīs, kura kļūst jo dienas jo skaļāka, man tajā ieklausoties. pie jūras nebija neviena cilvēka, ja neskaita vīrieti armijas raksta treniņtērpā, kurš izpildīja sarežģītu deju un nelikās manas klātbūtnes traucēts, tāpēc arī es nejutos viņa traucēta.
tieši uzspīdēja saule, vējš bija viegls un maigs, kā Liepājā tik bieži negadās, es palūkojos uz kāpām un ieraudzīju, kā no tām, kā tādas sudrabainas, gandrīz vai manis iztēlotas, vēja nestas plūst smalkas baltu smilšu straumītes, labi saskatāmas pāri stipri tumšākajām, mitrajām, pieblietētajām krasta smiltīm. es nekad ko tādu nebiju redzējusi. es ilgi stāvēju un skatījos, es zināju, ka man jānoskatās līdz galam, es apzinājos, ka esmu vienīgais cilvēks pludmalē, es esmu vienīgās acis, kurām izspēlēta šī neiespējami šausmīgi skaistā deja un tad es sāku briesmīgi raudāt, bet no prieka, man šķita, jā, tā ir tā gaisma, tas ir Dievs, saprotiet, ai, pēkšņi viss kļuva tik īsts un es ieraudzīju, cik neticami skaista ir pasaule.
Kopš tās dienas neesmu izlaidusi nevienu dienu, lai dotos pastaigā, tas ir, neesmu izlaidusi nevienu pastaigu, lai atdotu dienu, nu, sapratāt. tas arī viss.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]ebeh
2023-01-12 19:52 (saite)
jā, es ļoti rileitoju ar pirmo teikumu..

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?