Artūram ir krekls, kurš pēdējā mazgāšanas reizē sāka izpildīt brīnumus. Izmazgāju ar rokām visus grila un dārza darbu pleķus, ieliku veļas mašīnā, lai dabūtu ārā žults ziepju smaku. Izņēmu ārā - visa veļa tīra, spoži dzeltenais T-krekls savācis sevī pilnīgi visus netīrumus un ir brūns. Tā vēl nekad nebija bijis. Tādu, protams, nevar vilkt. Gaidīju nākamo veļas dienu, izmazgāju vēlreiz ar rokām, ieliku veļas mašīnā ar palagiem - visa veļa tīra, krekls pilnīgi netīrs. Vēl astoņas (8!!!!) reizes pārmazgāju ar rokām, ikreiz iznesu ārā uz striķi un atklāju kaut kādus jaunus pleķus. Nu ir puslīdz izmuļļāts un vismaz mājās velkams, bet es vairs neticu tam kreklam. Man ir divi varianti - vai nu šis ir burvju vērdiņa krekls, kurā uzrodas jauni netīrumi ikreiz, kad tam pieskaras, vai arī Doriana Greja krekls, kurš parāda visus manus (vai Artūra) grēkus un sirds melnumus, kamēr mūsu dvēselītes ir kā dimanta trauciņi. Tu berz, berz ar rokām to spoži dzelteno ērmu, tad skalo, skalo, un tik un tā tas ņirdz tev sejā ar arvien jauniem netīrumiem arvien jaunās vietās. Gribot negribot aizdomājies par savas sirds šķīstumu un dzīves laikā pastrādātajiem noziegumiem. Jo dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām.