E.H. un 8. marts
Eju šodien uz bērnudārzu, neko nenojaušot. Nē, nu to jau es nojautu, ka neba nu bez lakstiem šī diena paies, tomēr cerēju kaut kā izsprukt... Ierados ar pāris minūšu nokavēšanos, kad tieši pa vārtiņiem laukā nāca stalts, gruntīgs vīrietis ar vientuļu tulpi, ko bezgala sirsnīgi smaidīdams, man iespieda rokā. Īstenībā viņš pat nevarēja būt drošs, ka es iešu iekšā bērnudārzā - es varēju būt kāda no tām tantēm, kas iet garām uz vietējo avotu pēc superdziedinošā ūdens (ar atmiņu). Bet laksts man tika, un - vēl vairāk - man bija tāda spokaina dejavu sajūta, ka tieši, tieši šo seju es tieši, tieši šorīt jau esmu redzējusi. Kā nu ne, no lsm.lv pirmās lapas pretī man skatījās. Vietējās pilsētas vietējais mērs, izrādās, jau ne pirmo gadu braukā pa novada bērnudārziem dāmas apdāmināt. Skolā ne - satiku skolas vadību, vadība mazliet aizvainoti atzīmēja, ka viņš tikai pa bērnudārziem. Bērnudārzā pusdienu pauzē dāmas spriedelēja, ka taču ne vēlēšanu gads, ne kāds cits iemesls - acīmredzot tiešām vienkārši grib iepriecināt.
Tā nu, lūk, es arī. Ja ne pirmo reizi mūžā tapu šādā vīzē no amatpersonām sasveikta, tad katrā ziņā vienīgo reizi, kas manā nīkulīgajā atmiņā ir aizķērusies. Nevaru teikt, ka patīkami, nevaru teikt, ka nepatīkami. Apmēram tā, kā centu zemē atrodot - prom nemetīsi, bet dzīvē neko tas nemainīs.
Toties bērnudārza abi "štata" vīrieši gan čakli visas ar prīmulu podiņiem apdāvināja, un teikšu jums pārsteigta - patiešām jutos iepriecināta. Jo viņi likās ļoti priecīgi, ka reizi gadā var būt patiešām īpaši. Divi vīrieši bērnudārzā. Un vēl prīmulas podiņā - varēs pēc tam dārzā izstādīt, what's not to love.