Tā laikam ir diagnoze. Parasti ballējoties rīklē ir zināma rokasbremze norauta, a lepnā vientlībā, kad ir iespēja aprunāties ar prātīgu cilvēku, patērējās uz nebēdu.
Ar šādu apcerīgu domu es ielidināju miskastē tukšo taru, kuru greznoja krievijas akcīzes marka un uz etiķetes stāvēja rakstīts - YAKUTIA, made under authority of trading house PETROFF, noļ koma pjatj ļitrof.

Šobrīd man vajadzētu strādāt. Man vajadzētu strādāt rītā vakarā, sēdus, stāvus un guļus. Strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt. Tā vietā es loku šņabi.

Nav taisnības pasaulē, jo kā esmu pārliecinājies, lai nopelnītu X, vienādas izglītības un spēju čalīšiem dažreiz vajag 10h, 20h, 50h vai visas 100h. Jautājums ir veiksmē. Haļava - eto svetoe. Es par nelaimi piederu pie pēdējiem. Strādāt, strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt, kamēr nenoģībsi no mazasinības. Bet nekas, ņe sorok pervij , prorvjomsja!

Fuck it!