And so it begins...
Velns un elle, salūzusī zeme
jūru sagāž sirdī

tvaiks, caur klinšu rētām plēsdams, svilpj kā izmisusi maitu lija
no debesīm, kas varbūt mirst aiz mākoņu un tumsas segas

nodreb pamati
un saraujas kā ievainota sirds - zeme: kalni, meži, bērni
no balsīm paliek atbalsis, nezūdošas, nospiedošas, pārņemošas

vārās uguns un kāpj pār zemes malām
biezās putās nāves paisums paņem tautas
saveļ pīšļu vālos visas lietas
melnā darvas bumbā aptumst liesmojošās šausmas

un zeme bija neiztaisīta un tukša
smags mitrums savilkās mākoņos melnos, niknos, nepiedodošos, trakos
saspieda zemi ar rokām
un pielika zibens pirkstu
gaisma ar baltu cirtiena blīkšķi saplēsa tumsu
un pielika punktu - visas dzīvības sākumu melnos un auglīgos dubļos.