Iespējams, ja man būtu vienmēr izdevies noturēties uz tā trauslā, mežģīņotā pavediena virs bezdibeņa un iet pa to, man tagad nebūtu tik alerģiskas reakcijas uz nelaimīguma glorificēšanu, iespējams, tad es joprojām skatītos pamīšus debesīs un aizā zem sevis, un man šķistu, ka būt virs bezdibeņa ir būt visskaistākajā vietā pasaulē. Bet tad, kad tu nedēļu nespēj izkāpt no pidžamas un izmazgāt matus, pusi diennakts pavadi guļot, bet otru pusi dzīvojot filmu realitātē, jo tā ir vienīgā iespēja aizbēgt no sajūtas, ka tu tik ļoti ienīsti savu dzīvi un ka tev tik ļoti gribas mirt, tad, kad tev liekas, ka tavu māju ir apsēduši ļaunie gari, kuri noteikti tev agrāk vai vēlāk nodarīs kaut ko briesmīgu un neviens nespēs tev palīdzēt - tajā vairs nav nav nekā skaista, ne mazdrusciņ - tad tu apkārtējo un beigu beigās arī pats savās acīs esi vienkārši nožēlojams radījums, kurš neko nevar.
Un vēl, mani ļoti pārsteidz pieņēmums, ka sāpēs cilvēki ir daudz patiesāki un īstāki. Man šķiet, ka cilvēks var būt ļoti patiess gan sāpēs, gan laimīgumā, un tāpat var tāds arī nebūt. Arī dzīvošanā sāpēs var būt ļoti daudz neīsta un melīga, jo, esot konstantās sāpēs, cilvēks kļūst neaprēķināms un gatavs uz visu, bet tas nenozīmē, ka obligāti patiess un godīgs. Beigu beigās tu sevi tik ļoti identificē ar sāpēm un atsvešinātības sajūtu, ka tiešām notici, ka nekā cita nav un nevar būt, ka ir jāturas pie izmisuma, jo citādi būs jāzaudē sevi.

Un īstenībā es neticu, ka cilvēkiem nelaimīgums tiešām liekas skaists (es runāju par dzīves pamatsajūtu, nevis stāvokli) - es drīzāk domāju, ka sāpes tiek glorificētas, jo tās nevar pārvarēt, taču, to apjaušot, aiz izmisuma un nožēlas būtu tūlīt jāsajīuk prātā vai jāmirst. Un tāpēc atlieki pāri bezdibenim tamborēt mežģīnes. Bet tāpat - kaut kur, aiz visām tām cakainajām smeldzīgā skaistuma kārtām, kur vēl mīt kaut kas no tevis paša, tu vienmēr zini, ka, kā raksta adele_varbut , tu esi nevis skaista stāsta varonis, bet vienkārši nelaimīgs cilvēks.