Nu, par to jau es arī runāju, bet, kamēr tā vēl nav noticis, var diezgan veiksmīgi taisīt izmisuma menedžmentu, padarot sevi par īpaši jūtīgu un izredzētu būtni.
Sāpes jau ir īstas, protams – es esmu pret izmisuma kā dzīves filozofijas kultivēšanu tā vietā, lai mēģinātu to atmudžināt un ar to kaut ko darīt.

Tas man liekas līdzīgi kā Kings „On Writing” saka par dzerošiem rakstniekiem, proti, viņi dzer, nevis tāpēc, ka ir īpaši jūtīgi un nepanes pasaules traģiku, bet gan tāpēc, ka tas ir tas, ko alkoholiķi dara.