So man pēdējo nedēļu laikā ir izkūņojušās dažas domiņas par realitāti.
Man ir prātā sadūrušās gan Interfeisa Teorijas implikācijas un izrietējumi, gan arī šī teorija ir ar grandiozu vēzienu multicolorly izgaismojusi manu pagātnē uzkrāto atziņu krājumiņu, kurš izrādās bija murky and uncongized really.
Pirmkārt es gribu uzsvērt, cik ģeniāla ir doma, ka evolution favours fitness over truth. Tas ir tik sirdīgi sakarīgi un ultimate mic-drop. Man šķiet šis fakts pierāda un izskaidro tukšuma sajūtas ontoloģiskumu. The abyss is real. Mēs vienkārši neuztveram un nepieredzam a massive chunk of reality, jo mūsu prāti darbojas iekš kaut kā BASIC-veidīga, kamēr realitāte ir advancēts kvantu kompjūteris no tālas, tālas nākotnes.
Cik es saprotu cilvēka prāts savā pašreizējā stāvoklī ir fiksēts, fokusēts mehānisms-procesors, kurš uztver tikai konkrētus realitātes "viļņus", un no tiem uzprojicē limitētu realitātes reprezentāciju (with some sort of unknown intention that could be Love but it is not clear). Thus cilvēka smadzenes ir procesors. Viļņi, kas ar cilvēka prātu nav compatible, netiek uztverti. Implikācija ir, ka cilvēka priekšā var norisināties procesi, kurus viņš vienkārši neredz, skatās tiem cauri ar skatošāmies bet neredzošam acīm. Vai nu tāpat kā tās vaboles Austrālijā, kas nespēj atšķirt brūna stikla aluspudeli no savas sugas mātītēm, vai arī dēļ fakta, ka cilvēka acij ir 3 receptori, kamēr citām būtnēm ir pat 11.
Tomēr tā kā cilvēka smadzenes ir plastiskas, tad no tā izriet, ka tās var apgreidot, lai uztvertu arvien vairāk realitātes. Šis man liek jautāt, what is a human supposed to be fit for? Kāpēc cilvēka uztvere ir tādā stadijā kādā tā ir? Kāpēc cilvēks neredz radioviļņus vai infrasarkanu, plus pārējās drošivien vēl neizpētītās bezgalīgās realtiātes manifestācijas? Vēl arī tas liek ar sapratni aizdomāties par ekstrasensorām spējām, dažādām prāta "slimībām", glitches, entities, un tā tālāk. This real too.
Vēl arī man rodas jautājums, kas notiek psihedēliķu sakarā, piemēram, DMT. Ja iepīpējot DMT cilvēks uztver daudz vairāk realitātes, vai tas nozīmē, ka vecais, saskretušais basic smadzeņu procesors tomēr slēpj papildus fīčas? Vai arī tomēr uztvere nav atkarīga no smadzeņu procesora vien? Varbūt, smadzeņu prāts vienkārši plūst paralēli Lielajai Apziņai, kas nebeidzas pēc smadzeņu un prāta iziršanas. Un DMT tripa laikā "cilvēks" atslēdzas un paliek tikai Lielā Apziņa, ko cilvēks "pēc tam" ar savu basic interfeisa prāta procesoru nemākulīgi tulko? As in, tripa laikā cilvēks ir "tikai" Lielā Apziņa, gabaliņš no kuras pēc tam atkal tiek iestūķēts bodymind. Tas izskaidrotu, kāpēc cilvēki pēc tam īsti nespēj izstāstīt, ko pieredzēja - jo smadzeņu prāta interfeiss nespēj izskaidrot apziņas acu saturu, jo vairs neredz ar lielo apziņu, bet skatās caur grossly limited prātu. Paliek tikai atmiņa par ko vast and profound and alien. Atmiņa paliek, jo apziņa paliek paralēli, apakšā (vai augšā).
Tātad tukšums. Varbūt atrodoties cilvēkā, apziņa jūt, ka in this grossly limited fitness interface state tai pietrūkst a massive chunk of actual reality, ko tā izjūt kā nenodefinējamu void. Prāts to sajūt, jo sajūt savu limitedness. Nenodefinējamu void, jo prātam nav rīku, valodas, kas spētu to definēt. Nespēja definēt savu ontoloģisko pieredzi ir kā nespēja atcerēties: tu zini, ka kaut kas bija, bet ne par kādām varītēm nespēj atsaukt atmiņā, it is a tragic blackout, painful and demoralising.
Es secinu, ka realitāte ir nemateriāla "apziņa", ko ar prātu nav iespējams aptvert un saprast. Šī apziņa sevī, no sevis rada tādas kā domformas, avatarus, kas ir miniatūri procesori - cilvēki. Katrs procesors ir prāts, kas darbojas tikai sava interfeisa ietvaros, un nespēj redzēt neko ārpus sev atvēlētā interfeisa. Bet šķiet, tā kā šis procesors ir radība apziņas ietvaros, tad apziņa tajā ir līdzpastāvoša, vienmēr plūst paralēli, ir superior un thus dominanta. Procesors var atslēgties, bet apziņa paliks. Apziņa nav individuāla, tāpēc tai nav prāta kvalitātes, tai būtībā prāts ir nesavarīgs, jo tā nav no prāta atkarīga. Kamēr prāts nespēj eksistēt bez apziņas. Šī apziņa ir gauži citādāka nekā procesora interface mazais prāts, tāpēc tiem būtībā nav daudz kā kopīga. Tas man liek secināt, ka ir kaifs būt dzīvam. Jo apziņa un prāts kopā sintezē diezgan čilīgu un thrilling pieredzi. Ir sāpīgi būt dzīvam, jo prāts ir nevarīgs, atkarīgs un tāpēc traģisks. Bet nomirstot, procesors beidzas un paliek tikai bland, limitless, boundless apziņa, kas nespēj redzēt no individuālas perspektīvas. Bet tā teikt ir kļūda, jo apziņa spēj un redz no individuālas perspektīvas - caur citiem un visiem saviem procesoriem un interfeisa prātiem, katrs tai šķiet intīms un viņa pati. Bet man - methodrone procesoram apziņa bez manis šķiet bland and limitless and cold. Un tā jūtas katrs atsevišķais procesors - cilvēks vai būtne. Līdz ko es nomiršu, šī kļūdīgā perspektīva izzudīs un paliks tikai cita arvien intīma pieredze caur citu procesoru.
Paliek jautājumi: What is human? A human needs to be fit for What? What is actual reality, what is the real nature of consciousness? Are all these Qs futile and absurd and invalid?
Varbūt cilvēka, sort of, dzīves jēga ir pa gardam, kūkainam, krēmīgam, vaniļīgam, ar cepumiņu, bezē, some lemony drizzles too, gabaliņam ēst Lielo Apziņu un integrēt savā mazajā quirky, basic yet sturdy prāta procesorā? Varbūt arī cilvēka mazā procesora interfeisa prāts ir šādā manierē limitless? Tikai lēnākā, viendimensionālākā veidā with an expiration date? This is a fun thought, jo tad tas nozīmē, ka būtībā, cilvēkam nekad nevar izbeigties lietas, ko darīt, domāt, atklāt, pieredzēt. Protams, kamēr viņa prāts funkcionē. Un, kad tas beidz funkcionēt, tad tā nav bēda, jo cilvēku prāti ir kā ziedi jasmīnkrūmā, tie atplaukst un novīst katru vasaru, bet jasmīnkrūms nebēdā, un kaut kur vienmēr ir vasara.
Prātam ir normāli gribēt pastāvēt un baidīties no nepastāvēšanas. Tāpēc prāts baidās no tūkstoš apdraudējumiem. Un evolūcija ar saviem prātiem grib nodrošināt turpinājumu. Tāpēc prātam rūp ne tikai viņa paša apdraudējums, bet arī nākotnes prātu apdraudējumi. Varbūt tā ir arvien paralēli plūstošā apziņa, kas prātu tramda šādi baiļoties par citiem. Varbūt evolūcija ir Mīlestība?
Paradoksāli, ir grūti samierināties, ka mana eksistence ir trausls ziediņš tādā jasmīnkrūmā, kurš nebēdā. Ir grūti samierināties, ka mans grūtums arī ir tikai ziediņš uz vīšanu. Grūtuma sajūta šķiet ir fundamentāla limitation izpausme. It is sort of a given - if everything all fails, at least there is that. Šķiet evolūcijai ar to nepietiek, un tā grib ko vairāk par grūtumu, tāpēc vienmēr ir iespēja izvēlēties, novērsties no grūtuma un skatīties uz pārējām esības izpausmēm, kuras ir labākas par grūtumu un kuru ir bezgalība.
Man ir prātā sadūrušās gan Interfeisa Teorijas implikācijas un izrietējumi, gan arī šī teorija ir ar grandiozu vēzienu multicolorly izgaismojusi manu pagātnē uzkrāto atziņu krājumiņu, kurš izrādās bija murky and uncongized really.
Pirmkārt es gribu uzsvērt, cik ģeniāla ir doma, ka evolution favours fitness over truth. Tas ir tik sirdīgi sakarīgi un ultimate mic-drop. Man šķiet šis fakts pierāda un izskaidro tukšuma sajūtas ontoloģiskumu. The abyss is real. Mēs vienkārši neuztveram un nepieredzam a massive chunk of reality, jo mūsu prāti darbojas iekš kaut kā BASIC-veidīga, kamēr realitāte ir advancēts kvantu kompjūteris no tālas, tālas nākotnes.
Cik es saprotu cilvēka prāts savā pašreizējā stāvoklī ir fiksēts, fokusēts mehānisms-procesors, kurš uztver tikai konkrētus realitātes "viļņus", un no tiem uzprojicē limitētu realitātes reprezentāciju (with some sort of unknown intention that could be Love but it is not clear). Thus cilvēka smadzenes ir procesors. Viļņi, kas ar cilvēka prātu nav compatible, netiek uztverti. Implikācija ir, ka cilvēka priekšā var norisināties procesi, kurus viņš vienkārši neredz, skatās tiem cauri ar skatošāmies bet neredzošam acīm. Vai nu tāpat kā tās vaboles Austrālijā, kas nespēj atšķirt brūna stikla aluspudeli no savas sugas mātītēm, vai arī dēļ fakta, ka cilvēka acij ir 3 receptori, kamēr citām būtnēm ir pat 11.
Tomēr tā kā cilvēka smadzenes ir plastiskas, tad no tā izriet, ka tās var apgreidot, lai uztvertu arvien vairāk realitātes. Šis man liek jautāt, what is a human supposed to be fit for? Kāpēc cilvēka uztvere ir tādā stadijā kādā tā ir? Kāpēc cilvēks neredz radioviļņus vai infrasarkanu, plus pārējās drošivien vēl neizpētītās bezgalīgās realtiātes manifestācijas? Vēl arī tas liek ar sapratni aizdomāties par ekstrasensorām spējām, dažādām prāta "slimībām", glitches, entities, un tā tālāk. This real too.
Vēl arī man rodas jautājums, kas notiek psihedēliķu sakarā, piemēram, DMT. Ja iepīpējot DMT cilvēks uztver daudz vairāk realitātes, vai tas nozīmē, ka vecais, saskretušais basic smadzeņu procesors tomēr slēpj papildus fīčas? Vai arī tomēr uztvere nav atkarīga no smadzeņu procesora vien? Varbūt, smadzeņu prāts vienkārši plūst paralēli Lielajai Apziņai, kas nebeidzas pēc smadzeņu un prāta iziršanas. Un DMT tripa laikā "cilvēks" atslēdzas un paliek tikai Lielā Apziņa, ko cilvēks "pēc tam" ar savu basic interfeisa prāta procesoru nemākulīgi tulko? As in, tripa laikā cilvēks ir "tikai" Lielā Apziņa, gabaliņš no kuras pēc tam atkal tiek iestūķēts bodymind. Tas izskaidrotu, kāpēc cilvēki pēc tam īsti nespēj izstāstīt, ko pieredzēja - jo smadzeņu prāta interfeiss nespēj izskaidrot apziņas acu saturu, jo vairs neredz ar lielo apziņu, bet skatās caur grossly limited prātu. Paliek tikai atmiņa par ko vast and profound and alien. Atmiņa paliek, jo apziņa paliek paralēli, apakšā (vai augšā).
Tātad tukšums. Varbūt atrodoties cilvēkā, apziņa jūt, ka in this grossly limited fitness interface state tai pietrūkst a massive chunk of actual reality, ko tā izjūt kā nenodefinējamu void. Prāts to sajūt, jo sajūt savu limitedness. Nenodefinējamu void, jo prātam nav rīku, valodas, kas spētu to definēt. Nespēja definēt savu ontoloģisko pieredzi ir kā nespēja atcerēties: tu zini, ka kaut kas bija, bet ne par kādām varītēm nespēj atsaukt atmiņā, it is a tragic blackout, painful and demoralising.
Es secinu, ka realitāte ir nemateriāla "apziņa", ko ar prātu nav iespējams aptvert un saprast. Šī apziņa sevī, no sevis rada tādas kā domformas, avatarus, kas ir miniatūri procesori - cilvēki. Katrs procesors ir prāts, kas darbojas tikai sava interfeisa ietvaros, un nespēj redzēt neko ārpus sev atvēlētā interfeisa. Bet šķiet, tā kā šis procesors ir radība apziņas ietvaros, tad apziņa tajā ir līdzpastāvoša, vienmēr plūst paralēli, ir superior un thus dominanta. Procesors var atslēgties, bet apziņa paliks. Apziņa nav individuāla, tāpēc tai nav prāta kvalitātes, tai būtībā prāts ir nesavarīgs, jo tā nav no prāta atkarīga. Kamēr prāts nespēj eksistēt bez apziņas. Šī apziņa ir gauži citādāka nekā procesora interface mazais prāts, tāpēc tiem būtībā nav daudz kā kopīga. Tas man liek secināt, ka ir kaifs būt dzīvam. Jo apziņa un prāts kopā sintezē diezgan čilīgu un thrilling pieredzi. Ir sāpīgi būt dzīvam, jo prāts ir nevarīgs, atkarīgs un tāpēc traģisks. Bet nomirstot, procesors beidzas un paliek tikai bland, limitless, boundless apziņa, kas nespēj redzēt no individuālas perspektīvas. Bet tā teikt ir kļūda, jo apziņa spēj un redz no individuālas perspektīvas - caur citiem un visiem saviem procesoriem un interfeisa prātiem, katrs tai šķiet intīms un viņa pati. Bet man - methodrone procesoram apziņa bez manis šķiet bland and limitless and cold. Un tā jūtas katrs atsevišķais procesors - cilvēks vai būtne. Līdz ko es nomiršu, šī kļūdīgā perspektīva izzudīs un paliks tikai cita arvien intīma pieredze caur citu procesoru.
Paliek jautājumi: What is human? A human needs to be fit for What? What is actual reality, what is the real nature of consciousness? Are all these Qs futile and absurd and invalid?
Varbūt cilvēka, sort of, dzīves jēga ir pa gardam, kūkainam, krēmīgam, vaniļīgam, ar cepumiņu, bezē, some lemony drizzles too, gabaliņam ēst Lielo Apziņu un integrēt savā mazajā quirky, basic yet sturdy prāta procesorā? Varbūt arī cilvēka mazā procesora interfeisa prāts ir šādā manierē limitless? Tikai lēnākā, viendimensionālākā veidā with an expiration date? This is a fun thought, jo tad tas nozīmē, ka būtībā, cilvēkam nekad nevar izbeigties lietas, ko darīt, domāt, atklāt, pieredzēt. Protams, kamēr viņa prāts funkcionē. Un, kad tas beidz funkcionēt, tad tā nav bēda, jo cilvēku prāti ir kā ziedi jasmīnkrūmā, tie atplaukst un novīst katru vasaru, bet jasmīnkrūms nebēdā, un kaut kur vienmēr ir vasara.
Prātam ir normāli gribēt pastāvēt un baidīties no nepastāvēšanas. Tāpēc prāts baidās no tūkstoš apdraudējumiem. Un evolūcija ar saviem prātiem grib nodrošināt turpinājumu. Tāpēc prātam rūp ne tikai viņa paša apdraudējums, bet arī nākotnes prātu apdraudējumi. Varbūt tā ir arvien paralēli plūstošā apziņa, kas prātu tramda šādi baiļoties par citiem. Varbūt evolūcija ir Mīlestība?
Paradoksāli, ir grūti samierināties, ka mana eksistence ir trausls ziediņš tādā jasmīnkrūmā, kurš nebēdā. Ir grūti samierināties, ka mans grūtums arī ir tikai ziediņš uz vīšanu. Grūtuma sajūta šķiet ir fundamentāla limitation izpausme. It is sort of a given - if everything all fails, at least there is that. Šķiet evolūcijai ar to nepietiek, un tā grib ko vairāk par grūtumu, tāpēc vienmēr ir iespēja izvēlēties, novērsties no grūtuma un skatīties uz pārējām esības izpausmēm, kuras ir labākas par grūtumu un kuru ir bezgalība.
11 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}