-

11 August 2017 @ 07:07 pm

Nejūtoties pietiekami plaša, lai spētu būtu laba pret visu pasauli, es bieži atņemu labestību konkrētās, mazās ikdienas instancēs. Pēc tam es jūtos tā, it kā sevi būtu ielikusi cietumā, apčakarējusi.

Pirms pāris nedēļām manā darbā atlūgumu iesniedza un aizgāja viens itāļu puisis, kurš bija Jehovas liecinieks. Viņš kādu brīdi dzīvoja Londonā, bet viņam Londona šķita pārāk bīstama un 'pasaulīga', tāpēc viņš ar savu sievu aizbrauca atpakaļ uz Itālijas laukiem. Kad viņš sāka pie mums strādāt, man tas šķita ļoti interesanti, jo es asociējos tā it kā mēs būtu no vienas slepenās kopienas - gārīgie cilvēki, kuri savās sirdīs dzīvo ārpus laicīgās pasaules. Es rotaļīgi sāku viņu izjautāt, lai viņš man pastāsta what is his dealio. Es gan izturējos piesardzīgi un atturīgi, jo nevēlējos viņu pamudināt uz idejām, ka esmu ieninteresēta viņa ticībā, man pašai ir sava neticība. Līdz ko viņš sāka pārāk aizrautīgi stāstīt par lieciniekiem, I really shut him down immediately. Vienreiz viņš man prasīja, vai var man atsūtīt vienu video, un es teicu 'Jā', un tad viņš man Watsappā atsūtīja liecinieku promo video latviešu valodā. Pēc tam viņš man jautāja, vai es noskatījos un ko par to domāju, un es atbildēju 'Good video,' un turpināju strādāt uz datora. Gāja laiks, un man patika kopā ar viņu strādāt, jo šķiet mūs abus saistīja tāda izdabāšanas, laipnības, pazemības bet pašpārliecinātības un eksistenciāla nonšalantuma kvalitāte, kādu izjūt cilvēki, kas pārdzīvo garīgas mokas, bet mēģina būt atbilstīgi dieviņa kalpi. Tomēr šad tad mani viņš arī diemžēl nokaitināja. Jo viņa nonšalantums bieži robežojās ar vienaldzību un tādu nievājošu manieri, it kā dažas lietas vienkārši būtu bezjēdzīgi darīt, un it kā viņam te negribētos atrasties, un it kā daudzi mūsu viedokļi un lietas ko mēs ar pārējiem kolēģiem darām būtu below him. Bet lai arī kā mani tas dažreiz aizvainotu, es ķecerīgi par viņa attieksmi priecājos. Jo dziļi sirdī es arī esmu pret pasauli tādu, kāda tā pašlaik ir, vismaz lielu tās daļu. Tāpēc kamēr citi kolēģi bieži par viņu sūdzējās, es viņam savā prātā situ pieci.

Un kad pienāca viņa pēdējā diena, man bija uznācis slikts garastāvoklis. Man šķita, ka viņš tajā dienā bija īpaši vienaldzīgs un es viņu par to notiesāju. Man viņš nešķita ne sirsnīgs ne brālīgs, un brīdī, kad viņš nāca atvadīties un jau sāka celt rokas apskāvienam, es paliku sēžot pie sava galda un viņam sausi noteicu: "Good luck with everything and all the best," savilku seju mākslīgā smaidā un pēc īsa sprīža noliecu galvu un turpināju rakstīt savas lietas, kamēr viņš aizgāja uz neatgriešanos.

6 atziņas | teikt

( Post a new comment )

adele_varbut on August 11th, 2017 - 09:46 pm

Ah, tik skumji par tām beigām. Bet es nezinu, varbūt, ka ir tādi cilvēku psiholoģiskie tipi, kuri ir zināmā mērā radniecīgi, un tomēr nespēj viens pret otru būt īsti draudzīgi. Man ir bijušas dīvainas pieredzes, kad man par kādiem cilvēkiem šķiet, ka kaut kādā reti sastopamā veidā mēs esam līdzīgi, tomēr man ir arī stipras aizdomas, ka mēs nebūsim draugi. Un tā arī ir, šie cilvēki izturas vienaldzīgi vai rada iespaidu, ka ir noraidoši, un tad arī es uz viņiem absurdā kārtā apvainojos un vairs negribu izrādīt ne mazāko labvēlību, un tā tas viss arī paliek. Savukārt ar citiem cilvēkiem, kuri pat nešķiet tik radniecīgi, ir pavisam cita dinamika, viņiem ir daudz vieglāk izrādīt sirsnību, jo šajā mijiedarbībā nav nekā frustrējoša vai ambivalenta.

(Reply) (Thread) (Link)

methodrone on August 12th, 2017 - 09:12 am

Man ir tieši tāpat kā viss, ko uzrakstīji. Tas ir savādi un žēl. Visticamāk kārtējā ego/spoguļattēla lieta. Varbūt ar tādiem cilvēkiem nav jādraudzējas, bet no viņiem jāmācās..

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

adele_varbut on August 12th, 2017 - 11:30 am

Jā, man arī ir bijusi doma, ka nevajag draudzēties, bet, then again, es esmu redzējusi no malas cilvēkiem tādas draudzības attiecības, kurās viņi saprotas no pusvārda, nevis tāpēc ka viņi man to būtu teikuši, bet tāpēc, ka to tik labi var redzēt no malas no pilnīgiem sīkumiem, un tad es domāju – kā tas iespējams? Šajā saprašanās līmenī ir kaut kas atgrūdošs, unheimlich Freida izpratnē – neomulība, ko rada sastapšanās ar kaut ko savādi pazīstamu, vienlaicīgi tuvu un svešu. Viņš tieši kā piemēru izmantoja sastapšanos ar dubultnieku, jo dubultnieks ir līdzīgs tev, bet tomēr svešs. Viņam vispār ir interesanta eseja par šo, viņš tur raksta par šī jēdziena nozīmi un sākumā pēta tā pretstatu – “heimlich”, kam ir divas pamata nozīmes – pazīstams, tuvs, mājīgs (šīs nozīmes gan laikam ir novecojušas) un apslēpts, atsevišķos gadījumos “tāds, kam vajadzētu palikt apslēptam”, un parāda, kā “heimlich” var pāriet tā pretstatā “unheimlich” - neomulīgs, savāds, šausminošs. Bet es aizrunājos. Varbūt, ka arī šāda veida attiecībās ir dinamikas variācijas, dažkārt jau sākotnēji dominē vai galu garā uzvar tuvības, citkārt – svešuma izjūta.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

methodrone on August 12th, 2017 - 07:10 pm

Vou, cik fascinējoši. Nevēlies man pateikt, kas tā par eseju?

Es piekrītu gan tev gan Freidam. Man šķiet, iespējams tā varbūt ir novirzīšanās no tēmas, jo es ar savu kolēģi neizjutu tāda veida rezonansi. Bet šis temats ir līdzīgs un vēl interesantāks, jo man šāds unheimlich un bailes priekš manis ir bieža un sāpīga un the most discombobulating tēma.. ir cilvēki ar kuriem jau no sākta gala, un tad liela daļa cilvēku kurus mazliet iepazīstot vai piedzīvojot vienu īstu sarunu, šķiet, ka starp jums atveras tāds vienojošs, identiskuma portāls, kurš jūtas mazliet šausminošs un ļoti, ļoti neērts, tāds kaut kāds pretējs fizikas likumiem un vispār visai eksistencei. Aptuveni kā redzēt kādu objektu kā daļu no sevis, bet apzināties, ka tas ir atsevišķs objekts un nevar būt daļa no sevis, nu tāds Solaris totāls. Un neatliek nekas cits, kā no tā novērsties, bēgt un paslēpties, kamēr tas pāriet, un kļūst par attālu, miglainu atmiņu.

Un jā, man ir prieks par tiem cilvēkiem, kurus šāds heimlich-unheimlich pārspīlēti nesatrauc, kuri tajā vietā lai izsamistu, saprotas no pusvārda un ļauj labiem laikiem ripot.

Varbūt tā ir plika metafizika - mēs visi esam viena apziņa, un tas šādos brīžos arī atklājas. Un tie cilvēki, kurus prāts ar savu atšķirtību (duality) nav pārāk sašķobījis, par šādām instancēm un cilvēkiem priecājas un atsaucas. Bet tie, kas ir pārāk intelektualizējušies un zaudējuši tādu veselīgu primordialitāti, tos šādas kopības manifestācijas paralizē un šausmina.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

adele_varbut on August 13th, 2017 - 12:05 am

Jā, saprotu to pieredzi. Bet man liekas, ka intelektualizācija nav pie vainas, jo attiecības ar citiem tieši var uzlabot tas, ka spēj tās saprātīgi pārdomāt uz uzdot sev jautājumu, kas īsti šī ir par pieredzi un vai es vēlos uzturēt kontaktu ar konkrēto cilvēku. Un, ja vēlies, tad skaidra apzināšanās var sniegt drosmi pat tad, ja pilnīgi skaidri nesaproti, kas tieši notiek. Tādā veidā arī prāts var vienot.

Es apzinos, ka arī droši vien daudz ko piefantazēju, piemēram, es taču īsti neko nevaru zināt par citu attiecībām, varbūt es, tās novērojot, projicēju uz tām savu pieredzi. Tāpat gadās, ka kāda viena lieta raisa asociācijas ar citu, pat tad, ja tās nav tieši saistītas. Tā var būt arī ar Freidu, tāpēc tas, ko es par to atceros, var nebūt īsti precīzi. Tās esejas nosaukums angliski ir “The Uncanny”, viņu ir ļoti viegli atrast, kad iegūglē “Freud the uncanny”, pirmais rezultāts ir pdf dokuments.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

methodrone on August 13th, 2017 - 07:32 pm

Es gan domāju, ka 'uncanny' sajūta ir stiprāka par intelektu un prātu. Un pat, ja es ar prātu, teorētiski, kaut ko zinu un saprotu, kas ir pareizāk vai labkāk, tad 'uncanny' comes in like a wrecking ball.

(Reply) (Parent) (Link)