Vou, cik fascinējoši. Nevēlies man pateikt, kas tā par eseju?

Es piekrītu gan tev gan Freidam. Man šķiet, iespējams tā varbūt ir novirzīšanās no tēmas, jo es ar savu kolēģi neizjutu tāda veida rezonansi. Bet šis temats ir līdzīgs un vēl interesantāks, jo man šāds unheimlich un bailes priekš manis ir bieža un sāpīga un the most discombobulating tēma.. ir cilvēki ar kuriem jau no sākta gala, un tad liela daļa cilvēku kurus mazliet iepazīstot vai piedzīvojot vienu īstu sarunu, šķiet, ka starp jums atveras tāds vienojošs, identiskuma portāls, kurš jūtas mazliet šausminošs un ļoti, ļoti neērts, tāds kaut kāds pretējs fizikas likumiem un vispār visai eksistencei. Aptuveni kā redzēt kādu objektu kā daļu no sevis, bet apzināties, ka tas ir atsevišķs objekts un nevar būt daļa no sevis, nu tāds Solaris totāls. Un neatliek nekas cits, kā no tā novērsties, bēgt un paslēpties, kamēr tas pāriet, un kļūst par attālu, miglainu atmiņu.

Un jā, man ir prieks par tiem cilvēkiem, kurus šāds heimlich-unheimlich pārspīlēti nesatrauc, kuri tajā vietā lai izsamistu, saprotas no pusvārda un ļauj labiem laikiem ripot.

Varbūt tā ir plika metafizika - mēs visi esam viena apziņa, un tas šādos brīžos arī atklājas. Un tie cilvēki, kurus prāts ar savu atšķirtību (duality) nav pārāk sašķobījis, par šādām instancēm un cilvēkiem priecājas un atsaucas. Bet tie, kas ir pārāk intelektualizējušies un zaudējuši tādu veselīgu primordialitāti, tos šādas kopības manifestācijas paralizē un šausmina.