Jā, man arī ir bijusi doma, ka nevajag draudzēties, bet, then again, es esmu redzējusi no malas cilvēkiem tādas draudzības attiecības, kurās viņi saprotas no pusvārda, nevis tāpēc ka viņi man to būtu teikuši, bet tāpēc, ka to tik labi var redzēt no malas no pilnīgiem sīkumiem, un tad es domāju – kā tas iespējams? Šajā saprašanās līmenī ir kaut kas atgrūdošs, unheimlich Freida izpratnē – neomulība, ko rada sastapšanās ar kaut ko savādi pazīstamu, vienlaicīgi tuvu un svešu. Viņš tieši kā piemēru izmantoja sastapšanos ar dubultnieku, jo dubultnieks ir līdzīgs tev, bet tomēr svešs. Viņam vispār ir interesanta eseja par šo, viņš tur raksta par šī jēdziena nozīmi un sākumā pēta tā pretstatu – “heimlich”, kam ir divas pamata nozīmes – pazīstams, tuvs, mājīgs (šīs nozīmes gan laikam ir novecojušas) un apslēpts, atsevišķos gadījumos “tāds, kam vajadzētu palikt apslēptam”, un parāda, kā “heimlich” var pāriet tā pretstatā “unheimlich” - neomulīgs, savāds, šausminošs. Bet es aizrunājos. Varbūt, ka arī šāda veida attiecībās ir dinamikas variācijas, dažkārt jau sākotnēji dominē vai galu garā uzvar tuvības, citkārt – svešuma izjūta.