Nejūtoties pietiekami plaša, lai spētu būtu laba pret visu pasauli, es bieži atņemu labestību konkrētās, mazās ikdienas instancēs. Pēc tam es jūtos tā, it kā sevi būtu ielikusi cietumā, apčakarējusi.

Pirms pāris nedēļām manā darbā atlūgumu iesniedza un aizgāja viens itāļu puisis, kurš bija Jehovas liecinieks. Viņš kādu brīdi dzīvoja Londonā, bet viņam Londona šķita pārāk bīstama un 'pasaulīga', tāpēc viņš ar savu sievu aizbrauca atpakaļ uz Itālijas laukiem. Kad viņš sāka pie mums strādāt, man tas šķita ļoti interesanti, jo es asociējos tā it kā mēs būtu no vienas slepenās kopienas - gārīgie cilvēki, kuri savās sirdīs dzīvo ārpus laicīgās pasaules. Es rotaļīgi sāku viņu izjautāt, lai viņš man pastāsta what is his dealio. Es gan izturējos piesardzīgi un atturīgi, jo nevēlējos viņu pamudināt uz idejām, ka esmu ieninteresēta viņa ticībā, man pašai ir sava neticība. Līdz ko viņš sāka pārāk aizrautīgi stāstīt par lieciniekiem, I really shut him down immediately. Vienreiz viņš man prasīja, vai var man atsūtīt vienu video, un es teicu 'Jā', un tad viņš man Watsappā atsūtīja liecinieku promo video latviešu valodā. Pēc tam viņš man jautāja, vai es noskatījos un ko par to domāju, un es atbildēju 'Good video,' un turpināju strādāt uz datora. Gāja laiks, un man patika kopā ar viņu strādāt, jo šķiet mūs abus saistīja tāda izdabāšanas, laipnības, pazemības bet pašpārliecinātības un eksistenciāla nonšalantuma kvalitāte, kādu izjūt cilvēki, kas pārdzīvo garīgas mokas, bet mēģina būt atbilstīgi dieviņa kalpi. Tomēr šad tad mani viņš arī diemžēl nokaitināja. Jo viņa nonšalantums bieži robežojās ar vienaldzību un tādu nievājošu manieri, it kā dažas lietas vienkārši būtu bezjēdzīgi darīt, un it kā viņam te negribētos atrasties, un it kā daudzi mūsu viedokļi un lietas ko mēs ar pārējiem kolēģiem darām būtu below him. Bet lai arī kā mani tas dažreiz aizvainotu, es ķecerīgi par viņa attieksmi priecājos. Jo dziļi sirdī es arī esmu pret pasauli tādu, kāda tā pašlaik ir, vismaz lielu tās daļu. Tāpēc kamēr citi kolēģi bieži par viņu sūdzējās, es viņam savā prātā situ pieci.

Un kad pienāca viņa pēdējā diena, man bija uznācis slikts garastāvoklis. Man šķita, ka viņš tajā dienā bija īpaši vienaldzīgs un es viņu par to notiesāju. Man viņš nešķita ne sirsnīgs ne brālīgs, un brīdī, kad viņš nāca atvadīties un jau sāka celt rokas apskāvienam, es paliku sēžot pie sava galda un viņam sausi noteicu: "Good luck with everything and all the best," savilku seju mākslīgā smaidā un pēc īsa sprīža noliecu galvu un turpināju rakstīt savas lietas, kamēr viņš aizgāja uz neatgriešanos.