Kā saka - visam kādreiz pienāk pirmā reize.
Tā nu beidzot pienāca pirmā reize, kad personīgi konstatē, ka medību tornim ir nepieciešams remonts. Tā personīgi praktiski.

Bet vispār nav patīkami, ja kāpjot pa trepēm sāk zust pamats zem kājām un ir apziņa, ka tūlīk kritīsi un varētu būt sāpīgi. Labi, ka neesmu galīgi tizls un cenšos arī turēties ar roku pie trepēm, kas tomēr nedaudz mazina kritiena sekas.
Bet tā sekundes daļas, kad saproti, ka kājas vairs nekur neatrodas, ka roka noturēties nepalīdzēs nav pamtīkamas. Ātri caur smadzenēm izšaujas kāds bailes par kādu nepatīkamu pavērsienu. Toties jau piezemējoties uz abām kājām, nekam nenotiek iestājas normāls miers, lai ātri konstatētu situāciju.
Viss labi, izņemot apstākli, ka atkārtoti uzkāpt tornī varētu būt problemātiski, jo trūkst pāris pakāpieni. Un tad sāc ātri domāt, kā varētu pārvarēt šo problēmu, jo tu tikko esi atbraucis kopā ar kolēģi un nebūtu forši pārtraukt medības, kas vēl nemaz nav sākušās, jo nevar tikt augšā tornī. Izanalizē situāciju, ka nemaz tik traki nav, malās kaut kas no pakāpiena ir saglabājies, tāpēc augšā tomēr uzlīst varēs. Vienīgi vajadzēs to darīt uzmanīgāk, kā arī lejā jākāpj būs uzmanīgāk.