par Camino un materiālā pasaule
jau vārījos iepriekš par to, ka Camino ir kļuvis par biznesu un no garīgā ceļa ir pārvērties par materiālo... nu, kājas, mugura, pleci un sirsniņa tam piekritīs, tie izjūt Camino pietiekoši fiziski... un vai vai sagadīšanās vai ne, bet, kad Aldis gāja savu Camino de la Plata, viņš aizgāja no darba burtiski pārdevēja amatā, kaut arī bija tur kaut kāds "vadītājs" amata aprakstā, atnācis mājās kādu laiku slaistījās un paņēmis vienīgo darba piedāvājumu izgāja piecas atlases kārtas un nokļuva milzīgā starptautiskā kompānijā ar regulāru izaugsmi, telefonu, mašīnu, un atbilstošu materiālo atlīdzību... kad es pagājušajā gadā atnācu mājās no Portugāles, manā dzīvē un dzīvoklī ievācās burvīgs radījums (nē, ne kaķis) un palika tur dzīvot... šogad atgriežoties no Spānijas mani gaidīja darba piedāvājums, ko sanāk apvienot ar iepriekšējo, kurā strādāju pēdējos astoņus gadus ar atalgojumu, kas pašreiz trīs reizes pārsniedz iepriekšējo un pēc nākamā pielikuma pārsniegs četras reizes, plus - pēdējās dienas braucu ar jaunu auto - pirmoreiz dzīvē tādu, kurš citiem izsauc skaudību... ne darbs, ne nauda, ne auto man nekad nav bijušas prioritātes un nekad to neesmu uztvēris kā kaut ko svarīgu, šobrīd visvairāk cieš foto, jo nepaliek ne laika, ne enerģijas, ne iedvesmas neko darīt šajā laukā.. bet fakts paliek fakts, Camino katrreiz sagriež dzīvi pa simtastoņdesmit grādiem un lielākoties strādā materiālajā sfērā... ne apgarotāks, ne viedāks, ne kā citādi garīgi bagātāks pēc Camino es kļuvis neesmu... iešu atkal, tad jau redzēs, varbūt no trešās reizes palīdz...