Pēc vakardienas Coals apmeklējuma ir sajūta, ka dzīvā (rok/pop)mūzika pamazām kļūst par izmirstošu dinozauru, kas patīk / ir svarīga novecojošai paaudzei. Solistei kruts "fever ray" vokāls, ar ļoti precīzu intonāciju un plašu dinamiku, un apakšas kopumā glītas sataisītas, bet pie trešā gabala, kuram apakšā tiek palaists backing track no datora, iezogas tāda fona mūzikas sajūta. Labi, tas čalis tur kaut ko strinkšķina pa virsu un piesit elektrisko basbočku, bet no kurienes jacene, no kurienes ērģeles un dublētais vokāls?

Tas ir kā klausīties ierakstu, bet ierakstam, ja to klausās bārā, ir tendence kļūt par fona mūziku.

Taču, kā jau teicu, šīs ir dinozaura žēlabas par meteorītu. Jo klausītājiem vakar ļoti patika. Pie tam, cik reiz vieglāk ir īstenot Eiropas tūri grupai, kurā ir divi cilvēki un kuras instrumentus var panest viens cilvēks mugursomā?