Dystopia now!
Aizvien vairāk sāk izskatīties, ka ļoti tuvs ir izšķirošais brīdis, pēc kura atpakaļceļa vairs nebūs. Transhumānisti pārsvarā allaž bijuši neglābjami optimisti, sapņojot par to, ko zinātne un tehnoloģija spēs piedāvāt cilvēcei. Tik tiešām, drīzumā varētu izdoties pirmā realizētā utopija cilvēces vēsturē. Kā arī tikt radīts iespējams pirmais, reāli pastāvošais dievs.
Taču diemžēl zinātne un tehnoloģija nav tikai to piedāvātās pozitīvās iespējas. Jo vairāk to raison d'etre un attīstības vektors meklējami pastāvošajā sociālpolitiskajā realitātē. Iemetot kādu jaunu atklājumu pasaulē, tas neizbēgami transformē pastāvošās prakses (iedomāsimies uguni, ratu, alfabētu; iedomāsimies avīzi, radio, tv; iedomāsimies arī - militāro industriju, banku sistēmu, kontroles aparātu). Šajā kontekstā, manuprāt, akcents no jautājuma "ko šī tehnoloģija varētu piedāvāt cilvēcei?" pārvietojas uz "kurš un kādu nolūku vadīts to ievieš?"
Neliela atkāpe. Zinātnes attīstība nu jau pēdējos daudzsimt gadus kļūst aizvien straujāka un straujāka. Mehanizācija, automatizācija, digitalizācija daudzkārtīgi palielinājusi viena cilvēka ražīgumu. Un kas? Joprojām cilvēks pavada darbā (un ceļā uz to) aptuveni pusi savas nomoda dzīves. Un kaut kur, piramīdas virsotnē kādam no tā pamazām pieaug miljardu daudzums (pretējā gadījumā no darba tiec patriekts). Marksismā to dēvēja par atsvešināšanu no darba augļiem (tie gluži vienkārši nav tavi, nedz paša padarītais, nedz cilvēces koplabums).
Padomāsim, attīstās novērošanas un izsekošanas tehnoloģijas, karos piedalās bezpilotu droni un citādi (pagaidām) vadāmi roboti, militāristi grūž pētījumos milzu summas (kad, piemēram, dažādi miermīlīgi un fundamentāli zinātnes projekti knapi cīnās par finansējumu). Un to it kā apmaksā tauta ("demokrātiski" pieņemti lēmumi par nodokļos ievāktā budžeta sadali). Vai jebkad ir dzirdēts par tīru politiku, par specdienestiem, kas godprātīgi pilda tikai savas deklarētās funkcijas? Kuri ir tie, kas labprāt izmanto valsts aparāta sniegtās priekšrocības, kas šai aparātā tiek, kādiem mērķiem to izmanto?
Un pēkšņi no utopijas mēs nonākam pie reālas distopijas draudiem. Ļoti labi to pasniedz raksts Smart Grid: Government spying targets Rural America.
Piemēram, utopistu valodā šādi:
Distopistu valodā atkal:
(Aizdomīgi kaut vai tāpēc, ka ekonomiskās krīzes laikā šādai šķietamai "dzīvesstila ekstrai" tiek piešķirti 3.25 miljardi dolāru un prasība to īstenot pēc iespējas vairāk. Un tas ir laikā, kad eksperti brīdina par sabiedrības kolapsu, iespējamiem pārtikas grautiņiem, masu nemieriem, utt.)
Un pēkšņi raksta sākumā pieminētais dievs (ar kuru, jā, bija domāts friendly AI) draud pārtapt par Lielo brāli. Skaistā utopija draud pārvērsties visai neglītā pasākumā (kā tas nereti redzams cyberpunk/dystopia žanra filmās, kur aiz tehnoloģiski daiļas fasādes vērojama izpuvusi - un pie tā pieradināta - sabiedrība). Kas to varētu apturēt? Kāpēc neuztraucas optimistiskais transhumānists (nu cik bieži pie viņiem var lasīt izvērstus iespējamās distopijas scenārijus, par pamatu ņemot šīsdienas procesus)?
Transhumānists (pārsvarā - rietumnieks) tic demokrātijas institūtam; tic deklarētām tiesībām, procedūrām, balsojumiem, utt. Būdams zinātnes entuziasts un pa daļai sapņotājs, diezin vai viņš gūst lielu interesi no rakšanās ikdienas netīrajā pārpalikumā. Vēl jo vairāk, apciemojot cyberpunk/dystopia kopienas tīklā, nākas saskarties ar plašām mākslas lauciņa zināšanām, bet reti kurš redz, ka šī distopija nav nākotnes fantāzija, bet gan jau kādu laiku apgriezienus uzņemoša parādība. Cilvēki ir noticējuši meliem, liela daļa no kuriem ir kļuvusi iespējama tieši zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, kaut vai tie paši masu (manipulācijas) mediji. Maya tīkls ir nepārvarams.
No demokrātijas viedokļa cilvēks savā ziņā kļūst aizvien nevērtīgāks. Senos laikos - viens cilvēks, viens zobens, viena balss. Atnāk 5 un "izbalso" 3 pretiniekus (ja vien tie nav pārākie nindzas). Ar šaujamieročiem situācija mazliet mainās - ar pistoli es viens varu izbalsot jau nelielu bariņu. Tad nāk pūļa kontrole - asaru gāze, ūdensmetēji, sāpju stari. Īsāk sakot, man ir nelaba aizdoma, ka demokrātijas atlikusī ilūzija varētu beigties tad, kad sabiedrības protests nebūs organizējams (dēļ novērošanas un kontroles) un/vai būs pārvarams (specdienesti).
Kas paliek pāri? Optimisti saka - ne tikai "viņi" mūs vēro, bet kameras ir arī mūsu rokās, telefonos, kabatās. Arī pūlis vēro. Mums ir informācija, bet informācijā slēpjas milzu potenciāls. Varbūt tā, taču šeit arī pastāv sarežģīti un sāpīgi jautājumi:
Informācijas pārprodukcija. "Viņiem" versiju bagātība nāk tikai par labu - cilvēkiem nav noteikta viedokļa, nav pārliecības. Vēl jo vairāk, viņi tam aktīvi palīdz, manipulējot ar infovidi - lai tas būtu ASV Obamas fanātu pulks, kas uzrīdīts internetam; Izraēlā organizētas brīvprātīgo spammeru grupas vai kaut vai nesen atklātībā nākušie Tautas Partijas Jaunatnes Organizācijas biedru centieni apstrādāt masu viedokli dažādos relevantos portālos un forumos. Rodas situācija, kur līdztekus sadzīvo oficiālā versija, melu atmaskojums, melu atmaskojuma hiperbolizācija līdz klajai konspirācijai un vēl kaudze dažnedažādu apzināti un neapzinātu producētu viedokļu.
Atcerēsimies, ar kādu jaudu tiek tiražēts oficiālais viedoklis. Cik cilvēkiem jebkad ienāks prātā kaut apšaubīt Lielā brāļa patiesības? Te arī ir dažādas metodes, piemēram, ievietot cilvēku starp 2 meliem/puspatiesībām, kur izvēloties jebkuru cilvēks tomēr nav nonācis pie zināšanas. Naudas enerģija liek šīm dzirnavām griezties ar tādu spēku, skandinot ikdienas pilsoņa internalizējamās mantras, ka beigās no realitātes pāri nekas nepaliek. Un citādi domājošiem (ja vajag) galu galā var arī policiju uzrīdīt, piemēram.
Nobeigšu ar random piemēru (diemžēl tikai draugiem.lv lietotājiem): http://www.draugiem.lv/friend/?1585
Un jautājumu: Vai (un kā) tu redzi izeju no tuvojošās distopijas un iespēju pavērsienam uz transhumānistu saulaino nākotni?
Taču diemžēl zinātne un tehnoloģija nav tikai to piedāvātās pozitīvās iespējas. Jo vairāk to raison d'etre un attīstības vektors meklējami pastāvošajā sociālpolitiskajā realitātē. Iemetot kādu jaunu atklājumu pasaulē, tas neizbēgami transformē pastāvošās prakses (iedomāsimies uguni, ratu, alfabētu; iedomāsimies avīzi, radio, tv; iedomāsimies arī - militāro industriju, banku sistēmu, kontroles aparātu). Šajā kontekstā, manuprāt, akcents no jautājuma "ko šī tehnoloģija varētu piedāvāt cilvēcei?" pārvietojas uz "kurš un kādu nolūku vadīts to ievieš?"
Neliela atkāpe. Zinātnes attīstība nu jau pēdējos daudzsimt gadus kļūst aizvien straujāka un straujāka. Mehanizācija, automatizācija, digitalizācija daudzkārtīgi palielinājusi viena cilvēka ražīgumu. Un kas? Joprojām cilvēks pavada darbā (un ceļā uz to) aptuveni pusi savas nomoda dzīves. Un kaut kur, piramīdas virsotnē kādam no tā pamazām pieaug miljardu daudzums (pretējā gadījumā no darba tiec patriekts). Marksismā to dēvēja par atsvešināšanu no darba augļiem (tie gluži vienkārši nav tavi, nedz paša padarītais, nedz cilvēces koplabums).
Padomāsim, attīstās novērošanas un izsekošanas tehnoloģijas, karos piedalās bezpilotu droni un citādi (pagaidām) vadāmi roboti, militāristi grūž pētījumos milzu summas (kad, piemēram, dažādi miermīlīgi un fundamentāli zinātnes projekti knapi cīnās par finansējumu). Un to it kā apmaksā tauta ("demokrātiski" pieņemti lēmumi par nodokļos ievāktā budžeta sadali). Vai jebkad ir dzirdēts par tīru politiku, par specdienestiem, kas godprātīgi pilda tikai savas deklarētās funkcijas? Kuri ir tie, kas labprāt izmanto valsts aparāta sniegtās priekšrocības, kas šai aparātā tiek, kādiem mērķiem to izmanto?
Un pēkšņi no utopijas mēs nonākam pie reālas distopijas draudiem. Ļoti labi to pasniedz raksts Smart Grid: Government spying targets Rural America.
Piemēram, utopistu valodā šādi:
The world is becoming interconnected. With a trillion networked things—cars, roadways, pipelines, appliances, pharmaceuticals and even livestock—the amount of information created by those interactions grows exponentially.
All things are becoming intelligent. Algorithms and powerful systems can analyze and turn those mountains of data into actual decisions and actions that make the world work better. Smarter.
Distopistu valodā atkal:
Smart Grid will allow the government to collect information about you, your habits, and possessions. All they need are a few sensors to know what is in your refrigerator; how long you spend in the bathroom; if you smoke in your home; if you drink alcohol in your home; and how many people are in your home or business at any one time.
(Aizdomīgi kaut vai tāpēc, ka ekonomiskās krīzes laikā šādai šķietamai "dzīvesstila ekstrai" tiek piešķirti 3.25 miljardi dolāru un prasība to īstenot pēc iespējas vairāk. Un tas ir laikā, kad eksperti brīdina par sabiedrības kolapsu, iespējamiem pārtikas grautiņiem, masu nemieriem, utt.)
Un pēkšņi raksta sākumā pieminētais dievs (ar kuru, jā, bija domāts friendly AI) draud pārtapt par Lielo brāli. Skaistā utopija draud pārvērsties visai neglītā pasākumā (kā tas nereti redzams cyberpunk/dystopia žanra filmās, kur aiz tehnoloģiski daiļas fasādes vērojama izpuvusi - un pie tā pieradināta - sabiedrība). Kas to varētu apturēt? Kāpēc neuztraucas optimistiskais transhumānists (nu cik bieži pie viņiem var lasīt izvērstus iespējamās distopijas scenārijus, par pamatu ņemot šīsdienas procesus)?
Transhumānists (pārsvarā - rietumnieks) tic demokrātijas institūtam; tic deklarētām tiesībām, procedūrām, balsojumiem, utt. Būdams zinātnes entuziasts un pa daļai sapņotājs, diezin vai viņš gūst lielu interesi no rakšanās ikdienas netīrajā pārpalikumā. Vēl jo vairāk, apciemojot cyberpunk/dystopia kopienas tīklā, nākas saskarties ar plašām mākslas lauciņa zināšanām, bet reti kurš redz, ka šī distopija nav nākotnes fantāzija, bet gan jau kādu laiku apgriezienus uzņemoša parādība. Cilvēki ir noticējuši meliem, liela daļa no kuriem ir kļuvusi iespējama tieši zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, kaut vai tie paši masu (manipulācijas) mediji. Maya tīkls ir nepārvarams.
No demokrātijas viedokļa cilvēks savā ziņā kļūst aizvien nevērtīgāks. Senos laikos - viens cilvēks, viens zobens, viena balss. Atnāk 5 un "izbalso" 3 pretiniekus (ja vien tie nav pārākie nindzas). Ar šaujamieročiem situācija mazliet mainās - ar pistoli es viens varu izbalsot jau nelielu bariņu. Tad nāk pūļa kontrole - asaru gāze, ūdensmetēji, sāpju stari. Īsāk sakot, man ir nelaba aizdoma, ka demokrātijas atlikusī ilūzija varētu beigties tad, kad sabiedrības protests nebūs organizējams (dēļ novērošanas un kontroles) un/vai būs pārvarams (specdienesti).
Kas paliek pāri? Optimisti saka - ne tikai "viņi" mūs vēro, bet kameras ir arī mūsu rokās, telefonos, kabatās. Arī pūlis vēro. Mums ir informācija, bet informācijā slēpjas milzu potenciāls. Varbūt tā, taču šeit arī pastāv sarežģīti un sāpīgi jautājumi:
Informācijas pārprodukcija. "Viņiem" versiju bagātība nāk tikai par labu - cilvēkiem nav noteikta viedokļa, nav pārliecības. Vēl jo vairāk, viņi tam aktīvi palīdz, manipulējot ar infovidi - lai tas būtu ASV Obamas fanātu pulks, kas uzrīdīts internetam; Izraēlā organizētas brīvprātīgo spammeru grupas vai kaut vai nesen atklātībā nākušie Tautas Partijas Jaunatnes Organizācijas biedru centieni apstrādāt masu viedokli dažādos relevantos portālos un forumos. Rodas situācija, kur līdztekus sadzīvo oficiālā versija, melu atmaskojums, melu atmaskojuma hiperbolizācija līdz klajai konspirācijai un vēl kaudze dažnedažādu apzināti un neapzinātu producētu viedokļu.
Atcerēsimies, ar kādu jaudu tiek tiražēts oficiālais viedoklis. Cik cilvēkiem jebkad ienāks prātā kaut apšaubīt Lielā brāļa patiesības? Te arī ir dažādas metodes, piemēram, ievietot cilvēku starp 2 meliem/puspatiesībām, kur izvēloties jebkuru cilvēks tomēr nav nonācis pie zināšanas. Naudas enerģija liek šīm dzirnavām griezties ar tādu spēku, skandinot ikdienas pilsoņa internalizējamās mantras, ka beigās no realitātes pāri nekas nepaliek. Un citādi domājošiem (ja vajag) galu galā var arī policiju uzrīdīt, piemēram.
Nobeigšu ar random piemēru (diemžēl tikai draugiem.lv lietotājiem): http://www.draugiem.lv/friend/?1585
Un jautājumu: Vai (un kā) tu redzi izeju no tuvojošās distopijas un iespēju pavērsienam uz transhumānistu saulaino nākotni?
Posted by ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
suic in ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
humanityplus on Mar. 9th, 2009 at 02:42 pm
Link | Previous Entry | Add to Memories | Tell A Friend | Next Entry | Leave a comment
Link | Thread | Reply
The Basics of Humanity-
Pat ja visi 13 pastāvīgie lasītāji ir informēti par the basics pietiekamā mērā, mans nolūks tomēr ir mazliet cits, proti, Humanity- dimensijas ienešana.
Es negribu vēlreiz pastāstīt, cik ātras ir lidmašīnas, efektīvi - industriālie roboti un nozīmīga - data pārraide. Man pašam pat uz brīdi šķita, ka es tiecos ieviest jaunu dimensiju - saistīt šauri tehnoloģiskas tēmas ar politiskiem, sociāliem un kultūras jautājumiem.
Link | Parent | Thread | Reply
Re: The Basics of Humanity-
Link | Parent | Thread | Reply
Pagriežot tēmu mazliet konstruktīvāk, ko tu pats domā par šiem jautājumiem:
- kas ir transhumānists?
- kādas vērtības un kādi principi ir transhumānistam?
- kas jāzina un jāredz transhumānistam?
- kādas aktivitātes varētu/vajadzētu gaidīt no transhumānista?
Jautājums pēc būtības ir par mūsu(?) pašu identitāti, ja vēlies. Ne tik daudz par mums kā kosmosa būtnēm, vairāk - par konkrēto lomu, funkciju, skatījumu, kas mūs nosacīti vieno zem humanity+.
p.s.
Mans raksts bija no pozīcijām, ka es "aptuveni nojaušu" atbildes uz šiem jautājumiem (un ka tās +/- varētu būt diezgan universālas).
Otrs pieņēmums bija, ka transhumānistiem ir ne tikai zinātniskais basics, bet arī daudzi citi ne mazāk nepieciešami beisiki.
Link | Parent | Thread | Reply
Link | Parent | Reply
Daļēji atbilde slēpjas open source/open technology paradigmas izvēršanā, stiprā tipa informācijas kriptēšanā un uz tās pamata balstītos decentralizētos datu apmaiņas un sakaru tīklos, independent development un independent research veicināšanā un tamlīdzīgos pasākumos; daudzas no šīm idejām ir jau ieguvušas reālus apveidus, tām vienīgi, diemžēl, ne vienmēr tiek pievadīts pietiekams iniciatīvas apjoms.
Daļa no atbildes otras puses nozīmē tīri kognitīvu evolūciju - kvalitatīvas un "vispārpieņemto vērtību" nedefinētas domāšanas veicināšanu. Reālistiskākais no šī procesa scenārijiem būtu arvien plašāka izvērstu interešu kopu veidošanās, kas kopā un/vai paralēli subkultūru dinamikai nozīmētu pakāpenisku samērā monolītās sabiedrības dezintegrāciju "no malām"; šeit viens no nopietniem šķēršļiem ir mūsdienās plaši kultivētais paterns ar oficiālo izglītību un plašu atzinību ieguvušiem nosaukumiem kā kvalitātes garantiju. Tas devalvē self-education un autodidakcijas nozīmi, kura uz iepriekšminēto tendenču fona var izrādīties fundamentāla.
Regardless of anything, one is quite clear - the near future is a future of the gaps.
Link | Thread | Reply
Link | Parent | Reply