Vienu reizi māte bija gan izvilkusi kaut ko no skapja. Elegantas, koši zilas bikses un dzeltenu žaketi. Man tas likās briesmīgi, jo man nepatīk ne dzeltena, ne zila krāsa, bet viņa ar sevi nudien lepojās. Tas bija tuvu beigām, tāpēc smukajam ancukam varēja būt kāds sakars ar jauno bojfrendu. Bet es neatceros, kur viņa tajā gāja. Un bojfrendam nebija ne vainas - apaļīgs pusmūža vīrietis, kura alkoholisma problēmas nebija gluži tik traģiskas kā pārējiem. Man briesmīgi rieba, ka viņš, kolīdz mani ieraudzīja, centās apskaut un bučot. Es toreiz ierāvos stūrī pie gultas, kliedzu un spārdījos, un visiem spēciņiem centos viņu atgrūst. Man nekad nav paticis, ka lien klāt. Man šķiet, ka vienu reizi mēs abas arī ciemojāmies pie bojfrenda mājās, bet tā ir ļoti, ļoti izplūdusi un vārga atmiņa. Citu neko par viņu nemaz neatceros, man šķiet, ka viņš ātri vien nozuda.

Ja nopietni, tās zilās bikses un dzeltenā žakete ir vienīgās smukās drēbes, ko atceros māti valkājam. Citādi nāk prātā tikai nenosakāmas krāsas milzīgi garš ziemas mētelis, ko viņa nēsāja darbā, lai saglabātu ķermeņa siltumu, tad vēl adīts džemperis ar kožu izēstiem caurumiem, melnas velveta bikses, zils bikini.