Psihiatrija ir pseidozinātne vai katrā ziņā tik ''soft'', cik zinātne vispār var būt un ''zinātniskums'' tajā ir tikai formāls, tāpēc grūti saprast tavu pointu. Neesmu lasījis Idiotu, bet neesmu manījis Dostojevska varoņus, kas būtu cietuši no psihiskām kaitēm. Neirozes, viegla sociopātija varbūt, bet tās ir pārāk izplatītas kondīcijas, lai sauktu par ''slimībām''.

Mākslai nemaz nevajag uzņemties "morālās vaduguns lomu". Interesanti, ka no vizuālās mākslas vai mūzikas to nemaz neviens nemēdz prasīt. Bet no literatūras prasa, jo pieņem, ka "vārdu" medijs to var paveikt. Varbūt var, bet vai no tā kā Tolstojam būtu jāsecina, ka mākslai vienmēr jābūt morālai? Es, protams, šo atzinumu jums nepiedēvēju, bet vienkārši izsakos.

"tad cik lielā mērā seno laiku literatūra var būt vērtīga kā dzīves spogulis?"
Nekādā mērā, jo māksla nekad nav dzīves spogulis - ja nu vienīgi greizais. Vārdi neapraksta realitāti, bet rada tās variāciju, spēli. Un man liekas, ka tas nemazina literatūras nozīmi.

(Reply to this) (Thread)

Vizuālā māksla vai mūzika ir ''morāla'' tad, kad demonstrē skaistumu. Tieši šī iemesla pēc pastāv jēdziens ''dekadence'', jo dekadenta māksla kā likums demonstrē neglītumu un vulgaritāti. Analoģiski literatūra var atspoguļot kādu objektīvu ''profound'' patiesību par cilvēka dabu, pat ja tās ēnas pusi, taču ar skaidru ētisko kompasu kā tas ir Dostojevska darbos (teiksim, Raskoļņikovs izrīkojās nelietīgi un visa viņa taisnošanās/racionalizācija ir sātaniska diršana) vai arī var atspoguļot realitātes degradēto un ļauno pusi kombinācija at paštīksmināšanos un pošļaķinu pošļaķinas pēc. Mind you, es pat neteiktu, ka tāda māksla nekad nevar būt talantīga, bet no tās atdod puvuma smaka. Sorōkins laikam no manis lasītajiem mūsdienu rakstniekiem atbilstu pēdējam variantam vislabāk. It kā prot vārdus likt kopā, bet viegls mentāls vēmeklis krājas smadzenēs visu to lasot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Doma tāda, ka skaistais liek tiekties pēc skaistā, vairo skaisto un tāpēc skaista māksla ir morāla? Neiebilstu, bet to pašu var paveikt neglītais; tas var atbaidīt, paveikt tādu kā dēmonu izdzīšanu, ar apgriezta paņēmiena palīdzību novedot pie tā paša skaistā, liekot to apzināties tā trūkumā. Vispār man visvairāk problēmu sagādā tāda dzelžaina skaista sajūgšana ar morālo. Var skatīt skaisto kā kaut ko pašpietiekamu, un morālo kā tikai vienu no iespējamiem to veidojošiem elementiem - ne obligāti nepieciešamu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Piekrītu tad un tikai tad, ja neglītuma izrādīšana nav kā pašmērķis vai nihilistiska ņirgāšanās. Tipisks piemērs iekš kino - Tinto Brass vai atsevišķi Bertoluči gabali. Var parādīt realitātes skarbumu, bet vajag būt kaut kādam ''redemption'' momentam kombinācijā. Tarkovska Rubļovā arī pamatā rāda diezgan daudz pretīgu ainu un cilvēku negantumu, taču pēc tam parāda, ka pastāv arī labais, kas to izpērk. Es neesmu par mākslas vai jebkādu citu cenzūru. Manuprāt tam vienkārši jāaudzinās sabiedrībā pēc noklusējuma, jo tas ir apmēram kā ar audzināšanu kā tādu. Ja tētis vai mammā rīkojas pretīgi, brutāli, nekārto māju, visu laiku dzer vai kā citādi, tad arī bērns izaugs defektīvs. Mākslai ir liela ietekme uz tās patērētājiem, tāpēc labam māksliniekam pašam būtu jābūt ļoti atbildīgam par tās morāli.

(Reply to this) (Parent)

Prasa kā nu kurš, daži saskata tikai izklaidi. Man jau liekas, ka tas ir kas vairāk. Tāpēc interesanti piefiksēt no šodienas viedokļa nepilnīgo.

(Reply to this) (Parent)