|
10. Sep 2016|12:15 |
Vakar noskatījos Love & Friendship. Man pievērsa uzmanību tas, ka šajā pēc romāna uzņemtajā filmā vismaz divi tēli ir ar tik lielām novirzēm no psiholoģiskās normas, ka visticamāk būtu medicīniski klasificējami. Pati lēdija Susanna kā sieviete psihopāte, bet meitenes līgavainis kā kaut kāda kombinācija no zema intelekta un autisma. Abas kombinācijas patiesībā ir gaužām reti putni - par spīti manipulatīvo sieviešu prominencei literatūrā, dzīvē daudz vairāk no psihopātiem ir vīrieši. Savukārt autisms iet roku rokā ar attīstītāku intelektu - prototipiskais zema intelekta cilvēks ir ne mazāk street smart par vidusmēru.
Psihisko slimību reālistisks attēlojums ir klasiskajā literatūrā uzkrītoši trūkstoša tēma. Neskaitāmas pasakas ar vienmēr skumjās karaļmeitas motīvu sniedz labāku ieskatu depresijā nekā klasiķu darbi. Ciktāl abnormāli psihiskie stāvokļi vispār ir attēloti, tie ir attēloti neprecīzi vai nepareizi. Piemēram, viena no vājprāta literārās interpretācijas visbiežākajā tropēm ir kāda tēla "sajukšana prātā" pārāk lielu grūtību dēļ. Realitātē, lai gan stress var veicināt, piemēram, šizofrēnijas attīstību, tas parasti tikai izvelk laukā personā jau esošu predispozīciju uz slimību, kuru izveidojoši gēni un vide zīdaiņa vecumā.
Dostojevskis ir kritizēts par to, ka viņa neirotiskajiem varoņiem ("Noziegums un sods" un citi) "gluži vienkārši vajadzētu ārstēties". Jā, tas arī ir taisnība - slima cilvēka pasaule ir atšķirīga un tās attēlojums nesniedz tika labu ieskatu human condition kā tās dilemmas, kuras nākas risināt prototipiskajam pilnīgajam, veselajam, labu gribošajam un spējošajam cilvēkam. Tomēr tas pats Dostojevskis "Idiotā" grēko ar to pašu precizitāti: tikko kā viņam nākas iet dziļāk par paša personīgi pieredzētajām neirozēm, adikcijām un epilepsiju, viņš sāk izfantazēt sava varoņa kaites ignorējot to, kas par garīgajām slimībām bija zināms pat tolaik.
Tas liek apšaubīt arī literatūras morālās vaduguns lomu. Ja jau tik daudz talantīgu un gudru autoru ir palaiduši garām mums šobrīd tik acīmredzamo - pateicoties zinātnei -, tad cik lielā mērā seno laiku literatūra var būt vērtīga kā dzīves spogulis? Literatūra vienmēr ir bijusi ne tikai komentārs par dzīvi, bet arī komentārs par to, kas ticis sarakstīts pirms tam - un šajā gadījumā ir novedis pie reālās un literārās pasaules paralēlas, nepārklājošās pastāvēšanas. |
|