Piekrītu tad un tikai tad, ja neglītuma izrādīšana nav kā pašmērķis vai nihilistiska ņirgāšanās. Tipisks piemērs iekš kino - Tinto Brass vai atsevišķi Bertoluči gabali. Var parādīt realitātes skarbumu, bet vajag būt kaut kādam ''redemption'' momentam kombinācijā. Tarkovska Rubļovā arī pamatā rāda diezgan daudz pretīgu ainu un cilvēku negantumu, taču pēc tam parāda, ka pastāv arī labais, kas to izpērk. Es neesmu par mākslas vai jebkādu citu cenzūru. Manuprāt tam vienkārši jāaudzinās sabiedrībā pēc noklusējuma, jo tas ir apmēram kā ar audzināšanu kā tādu. Ja tētis vai mammā rīkojas pretīgi, brutāli, nekārto māju, visu laiku dzer vai kā citādi, tad arī bērns izaugs defektīvs. Mākslai ir liela ietekme uz tās patērētājiem, tāpēc labam māksliniekam pašam būtu jābūt ļoti atbildīgam par tās morāli.

(Reply to this) (Parent)