Reizēm liekas, ka neko vērienīgu vairs tiešām nevajag. Tas ir tā - ej un
uzņem pāris iedomāti poētiskas bildes, pie sevis priecājies pa mazam
gabaliņam. Un viss. Tas arī viss. Jo... ir labi. Neko daudz nevajag. Nevis tāpēc, ka pamatā ir vilšanās un vairs negribas. Nē. Kaut gan, pa
kādai vilšanās sajūtai jau arī piemeklē, protams. Bet ir labi tāpat
vien, tāpēc, ka ir labi, un viss. Varbūt tā ir kāda redzes mainība, kas
šobrīd liek būt tādos ieskatos. Ir pat mazliet pārsteigums. Jo bijis tik
ierasts žēloties un žēlot sevi. Tagad arī atgadās. Tomēr ir arī kāda
pārmaiņa. Tā, it kā būtu pieņemts lēmums, lai kādas sadzīves lietas arī notiktu, izbeigt
vienmēr justies sliktāk kā iespējams. To nevar apgalvot par ikkatru
situāciju. Drīzāk tas ir atvieglojums par to, ka vispār kaut kad
iespējams nejusties arvien sliktāk. Ka ir pāris mazās lietas, kas šķiet
patīkamas. Ka ir pāris cilvēki, ar kuriem var pārmīt pa vārdam. Ka ir iespējams
kādreiz pasmaidīt. Ka var doties pastaigās un vērties augšup - domās patverties.