Man ļoti patīk pārlasīt vecos ierakstus. Izskatīt, kādas kļūdas esmu pieļāvis, kur man ir bijusi taisnība utt. Piemēram, šis bija ļoti emocionāls ieraksts.

Galvenā doma joprojām ir spēkā – nedrīkst nevajadzīgi ierobežot cilvēku brīvības. Aizliegums skriet cilvēkiem parkā bija nepareizs un ir bijis jāizvērtē, kāpēc sabiedrība pieļāva šādu totalitārismu.

Par mirstību arī sākotnējie dati bija diezgan precīzi – mirstība 0,5-1% no inficētajiem, bet ar lielu sadalījumu pēc vecuma.

Nekādas slimnīcu pārslodzes masu mirstību (3-5%) neradīja pat vietās, kur tiešām it kā šķita, ka slimnīcas ir pārslogotas (Indija).

Ātra rīkošanās, 2 nedēļu mājsēdes – tās absolūti neko nemainīja. Vienīgi Ķīnas totalitārā mājsēde šķiet joprojām vēl darbojas, bet tā droši vien ir elle zemes virsū.

Mani oponenti citēja dažādus rakstus, kā šo un šo. Lai gan tie saturēja daudzus pareizus apsvērumus, kopumā tie izgāzās, bija pārmērīgi pesimistiski un uz šīm prognozēm veidotās politikas izrādījās nevajadzīgas un kaitīgas.

Kāpēc tā? Kas bija šis faktors, kas neļāva augsta līmeņa pētniekiem ieraudzīt to, ko varēju ieraudzīt bez dziļām teorijām? Vai tā ir vienkārši veiksme? Labu datu trūkums? Panika?

Es nezinu, bet man šķiet, ka tas ir arī faktors, kad cilvēki ierokas skaitļos un teorijās, un palaiž garām kopējo ainu. Ja es zinu, ka vismaz puse veselības aprūpes procedūru ir nevajadzīgas un lielākam veselības aprūpes finansējumam ir tikai margināla nozīme, tad tas arī attieksies uz pandēmijām, vai ne? Pamata lietas slimnīcas jau spēs nodrošināt jebkurā gadījumā. Savukārt plaušu ventilācijas un citas advancētas lietas visbiežāk piemēros kritiskiem gadījumiem, kuros iznākums tāpat visdrīzāk būs letāls. Intuitīvā pieeja šeit nostrādāja daudz labāk.

Pats jocīgākais, ka nebija nekādas starpības – rīkoties ātri vai lēnām. Tie, kas ātri rīkojās, ātri nonāca ekonomiskajās grūtībās, ka bija spiesti atcelt pilnīgo izolāciju (Kuba) un atļaut iebraukt valstī inficētiem cilvēkiem.