Sapnis par melnu kamīnu un sniegpārslām
Melns un aprisēs smagnējs kamīns manā acu priekšā. Uguns tajā nedeg, bet ir melna, melna tumsa. Ļoti bieza un smaga, varbūt pat smagāka par pašu kamīnu (vai pašu dzīvi?). Es stāvu tam iepretim kopā ar dažiem no sākumskolas un pamatskolas klasesbiedriem. Mēs esam ielokā. Es atraujos un esmu atvērta loga priekšā. Arī tur paveras melna, bieza un ļoti smaga tumsa, tomēr sejā man pūš sniegpārslas - vieglas, vieglas kā mammas pieskāriens, kā maigs glāsts, kā cerība, kā pirmās sniegpulkstenītes starp sniega kupenām, no kurām smalks ūdentiņis pil. Sniegpārslas man pūšas tieši sejā. Un man liekas, ka tas ir tik ļoti skaisti, ko nedrīkstu neuzrakstīt.