bumbiere_raksta's Journal

Recent Entries

You are viewing the most recent 25 entries.

3rd February 2021

8:28pm: Un viņš man pastāstīja kā ēda pufīgās rūtotās vafeles ar iebiezināto pienu.. un mēs kopā tā izmēģinājām. Un šovakar es domāju par tām vafelēm un atceros, kā bērnībā mājās dalījām līdzīgās daļās ēdienu. Ka bija tieši piecas sardeles. Tieši piecas bulciņas un ne par kapeiku vairāk. Ka bija tieši piecās daļās sagriezta saldā maize - pīne ar rozīnēm un baltu glazūru. Ka klinģeri dalījām. Ka no skolās mājup nākot dalīju konfektes - katram tieši trīs un ne vairāk, ne mazāk. Tāpat arī šokolāde - katram tieši tik un tik gabaliņi. Un nekāda ēšana pa kluso. Un kad nebija pat maize, bet tik vien kā cepti kartupeļi vai tieši nekas un kabatā vien 20 santīmi, tie tika taupīti, lai nopirktu lētākos tējas cepumus un nestu mājās un atkal dalītu (tā vietā pusdienlaikā varēju nopirkt bulciņu, bet, nē, kaut kas manu bērna sirdi atturēja un tukšums vēderā nebija gana stiprs arguments). Tieši tik cepumi un ne par cepumu vairāk. Protams, bija jau arī laiki, kad nebija jādala cepumi, bet tomēr..

p.s. pēdējā laikā domāju, ka vairs negūstu tādu prieku no našķiem, bet šorīt ielocīju šokolādes magoņu smalkmaizīti ar tik daudz mitrām magonēm, ka visas zobu starpas pilnas. Tā bulciņa ļoti iespējams mainīja manu dienu.

15th January 2021

9:56pm: Saltā ziemas vakarā iet pa gurkstošu sniegu un sajust kā sals kož sejā. Jā, tā ir viena no tām sajūtām,ko vajag. Un tu ej, ej, apsēdies šūpolēs un raugies zvaigžņu pilnajās debesīs. Neviena nekrīt. Bet vēlmes tālab nesamazinās. Kā gribas tādu kreptīgu saldējumu, kur maliņas mazliet pakusušas kā Gaujas krastā,kur apkārt viss balts, balts, krasts mānīgs un ledus pa to plūst.

10th January 2021

10:12pm: Man reiz bija draugs. Un tāds viņš arī vienmēr būs. Mans mīļais suņuks Ričijs. Mēs gan kopā pēdējos gadus reti pavadījām laiku. Tā laika pavadīšana kā pabužināšana, punča pakasīšana, iešana kopā sēnēs... iešana vienalga kur. Kaut uz veļas šņori, kaut izravēt kādu dobi. Vienalga.. un tad liekas, ka traucē un jāteic - ko tu maisies pa kājām, kamēr es lasu meža zemeņu lapiņas tējai! Vēl šodien nodomāju, cik ļoti sen neesmu žāvējusi meža zemeņu lapiņas.. Viņš vienmēr mani tāds priecīgs sagaidīja. Zināja, kad es būšu. Meklēja mani, kad es nebiju. Skrēja pretī, kad nācu. Un šodien es gribētu kaut es nebūtu zinājusi, ka viņš nebūs ar mani vairs.

9th January 2021

9:39pm: Kārtējais sapnis, ko redzēju pirms pāris dienām.

Toņi ir pieklusināti. Maigi. Liegi. Ūdens ir sekls un dzidrs, šur tur pavīd pa kādai tumši pelēkas krāsas klintij. Tās malas kā mežģīne un vietumis atsedzas tādas kā arkas. Bet pats skaistākais ir mākoņi. Es nezinu, ar ko tos salīdzināt.. Tie ir maigi un pufīgi. Violetīgi, vecrozā... Kā cukurvate, kā aveņu/melleņu zefīrs... Un mākoņi slīgst ūdenī, es speru soļus caur ūdeni, kas maigs un silts kā piens. Pēc brīža es redzu sliedes, pār kurām skalojas šis ūdens, un es speru savus soļus uz tām. Un liekas, ka redzu pulksteni, kas ļoti atgādina Laimas, bet tāds veclaicīgs un mazlietiņ miglā tīts...

6th January 2021

9:33pm: Kā šodien gribētos to skaisto pavasara dienu, kad zied ceriņi pašā plaukumā. Ejot no skolēnu autobusa, es vienmēr apstājos ceļmalā pie ceriņa un ielūkojos, vai tur būs kāda laimīte. Tādas laimītes izdevās atrast daudz un uz mēles kā šodien saglabājusies rūgtenā ceriņzieda garša. Tik daudz sapņu tika ievēlēts.. Bet šodien liekas,ka esmu visas ceriņziedu laimītes izbārstījusi un savām kājām saminusi..

5th January 2021

9:23am: Sapnī meklēju atpakaļceļu uz kaut kurieni. Ceļš ir dubļains un grūti izbraucams. Es eju gar puspamestām smilškrāsas daudzstāvu ēkām. Tur runā cilvēki un man bail. Cenšos būt nepamanīta. Tālāk paveras krūmāji, strauji satumst, ceļš veido asu līkumu un pāriet braucamā grants seguma ceļā. Grants ir rupja, manas kājas nogurušas un pie katra mēģinājuma skriet tās pēkšņi pagurst un kļūst vājas. No nekurienes brauc automašīna, un man šķiet, ka jāslēpjas, ka mani nedrīkst pamanīt. Es krītu dziļā grāvī, un no meža izskrien astoņi vīri un ielec automašīnā. Viņi mani neredz. Es palieku viena turp guļam un vairs neceļos.

4th January 2021

10:03pm: Šodien redzēju lapsu ar oranžu kažociņu, aizlēkšojam gar koka mājiņas stūri pa smalki sasnigušo sniega segu. Mēs abas saskatījāmies, un es tikai pēc mirkļa attapos, ka vajadzēja nofotografēt.. Bet visu jau nevar un nevajag. Lapsa izskatījās pēc īsta pasaku tēla. Astes gals balts un spics kā ota. Pats kažoks oranžīgs kā mistrojums starp greipfrūta, apelsīna un granātābola mizas krāsu. Kā degošs saulriets augusta pievakarē. Jā, varbūt es pārspīlēju ar toni, noteikti bija blāvāka un rūsganāka, bet pasakās ir visādi..un tas mirklis bija tieši tā kā pasakā.

29th December 2020

10:45pm: Par maijpuķītēm
Daži vienkārši brīži iesakņojas atmiņās salīdzinoši spilgtāk par dažiem it kā nozīmīgiem (piemēram, 9. klases izlaidums, kur es visai zālei paziņoju, ka noteikti atgriezīšos, nākšu ciemos, bet pēc 11 gadiem neesmu spērusi savu kāju tur, ja neskaita pa kādam sapnim, pēc kura svētlaimīgi pamostos ar domu, ka tās aukstie gaiteņi nebūs mana ikdiena). Ļoti skaidri atceros 2006. gada maijpuķīšu lasīšanu ar tēti. Mēs dosimies uz mežu grāvja otrā pusē, kur savulaik bijusi pa kādai mājai. Neatceros gan, kā mēs turp gājām, bet tētis min Valteru, kurš braucis pa meža ceļu ar zirga ratiem. Tas meža ceļš, kurš drīzāk atgādina vienkārši stigu (un varbūt arī), parasti palīdz atrast ceļu uz izcirtumu līdz avenājiem. Jā, bet ne par avenēm šoreiz. Vārdu sakot, mēs esam tajā mežā. Un īsti jau nevaru koncentrēties uz maijpuķīšu lasīšanu, jo mežs vietām ir tumšs, vietām mēs ieraugām to izseno mājvietu pamatus, zālē ieaugušus, un tad vēl tētis mani pabiedē. Viņš man saka, ka uz tādiem lieliem akmeņiem jaunas meitenes upurēja agrāk. Un es ticu un man bail. Esmu riktīgs skuķis - mati gaiši un gari, varbūt mugurā gaiši zila jaka, ko omme man devusi. Jā, un tas brīdis man liekas šodien tik svarīgs, jo ticamākais, ka otrreiz mēs turp i nedomāsim iet lasīt maijpuķītes. Kā es mīlu tās puķes.

28th December 2020

9:27pm: Kaut kāda īpaša mīlestība pret purviem. Jebkurā gadalaikā tie šķiet valdzinoši.

10th December 2020

10:15pm: Visvairāk neciešu, kad Bumbiere sarunā visādu acumirklīgu sviestu. Un, kad izlasi vārda "provocēt" nozīmi, tad vispār gribas nopūsties..
7:24pm: Un kad tu redzi, ka virs galvas tev paveras neskaitāmi spoži gaismas punktiņi jeb zvaigznes, tev pēkšņi vairs daudz neko nevajag.

Tādi trīs zvaigžņoti un spilgti vakari man atmiņā palikuši:

*Pirmais no tiem ir laukos, kurp eju mammai pie rokas piķa melnā un sniegotā ziemas naktī, kur gaismu dod mēness. Debesis tovakar mirdzēja, sniegs no sala tāpat un piedevām tu dzirdi kā sniegs tev gurkst zem kājām. Un mēs ejam un es gaidu, kad kāda no zvaigznēm iemirdzēsies stiprāk un kritīs melnajā tumsā, lai es varētu ievēlēties vēlēšanos..

*Otrs ir augusta vakars. Bijusi smaga diena (visu dienu smiltsērkšķi lasīti), tu dodies mazgāties dārzā uz paštaisītu dušu, kur tai apkārt balti palagi novilkti, pēc tam uzvelc tīru kreklu un apsēdies uz soliņa. Vakars nav visai silts, bet patīkami dzestrs. Tu pacel galvu, ieraugi zvaigžņotās debesis un viss smagums pēkšņi aizplūst.

*Trešais vakars ir pavisam nesens - burtiski vakar. Mēs skrienam ar lukturīšiem un dažviet apstājamies, kur koku galotnes atsedz skatu uz debesīm. Lukturīši nodziest, mežs sabiezē pavisam piķa melns un debesis izskatās kā bezgalīga pļava, kur katra zvaigznīte iemirdzas kā zieds.



Un tādā brīdī tu atceries kaut ko no tā visa, ko sauc par dzīvi un kamdēļ tu esi.

7th December 2020

8:12pm: 2008. gada pavasaris. Vecpaps ir aizgājis. Pavisam. Reizēm atnāk sapņos. Vēlāk kopā ar vecmammu. Sapņos. Viņi dzīvoja meža ielokā, zemes ceļš ir necaurbraucams - divas sliedes pļavā līkloču līdz upei, kas atgādina vairāk meliorācijas grāvi, dziļu un pretīgu. Mēs visi ejam uz kapsētu. Gara, tumšās drānās ģērbta galvas nodūrušu cilvēku kolonna. Vecpaps ir zirga ratos (jā, 2008. gads). Šķiet, ratos iejūgts tumši brūns zirgs. Mēs ejam līdz lielceļam, kas rupju granti klāts. Skumju cilvēku rinda, pavasara saulē apspīdēti. Manas melnās kurpes ir vienos putekļos. Garām braucošās mašīnas garām slīd lēni un klusi. Nez kāpēc es atceros sevi tā, it kā es skatītos no malas. It kā daļa no manis būtu tajos putekļos uz mirkli sajaukusies un gribējusi tur palikt. Tur - tajā tik ļoti skaistajā un saulainajā dienā, kur viss ir un nav beidzies.

6th December 2020

1:15pm: Kad vēl strādāju savā iepriekšējā darbavietā, man bija topā izteiciens "es nevaru". Ne tāpēc, ka nevarētu, bet tāpēc, ka gribas izmest visu mirkļa eksplozijas sū miskastē un aiziet. Tad man viena no foršajām kolēģēm teica: "Ko tu nevari?! Tu visu vari!!!" Un tagad es te tā sēžu un domāju: "Tu visu vari! Tu esi super, neskatoties uz mirkļa sū miskastes eksplozijām!" Un tad, kad Tu sev tā pasaki, tad liekas - hei, izbeidz te d**sties un izkarini veļu.

5th December 2020

10:20pm: Tādu siltumu ļoti sen nebiju sajutusi. Ļoti spontāna ideja apmeklēt mini zoo. Kaza un aitiņas ēda no manas plaukstas. Tāds silts un mitrs kampiens pieskaras tai. Tāds mīļš purniņš. Un tad vēl tie truši, kas grauž burkānus tā, ka šņirkst. Un tagad es pēkšņi atceros kā bērnībā pārdzīvoju par skudrupūzni. Vārdu sakot, blakus divi skudrupūžņi. Viens no tiem izskatās pēc impērijas, bet otrs ne tik ļoti. Savā bērna galvā biju iedomājusies, ka man šis otrs, kas izskatās mazliet necilāks, ir kaut kā jāuzlabo, lai skudras nebūtu bēdīgas, tāpēc meklēju puķītes. Un tā es kaut kādu brīdi gāju pie tām skudrām. Es gan nevienam to neteicu, jo man bija neērti, bet šodien man ir ļoti ērti par to runāt, jo šī diena bija lieliska!

4th December 2020

7:26pm: Ja nemaldos, runa būs par mani 17 gados. Neticu, ka laiks tā paskrējis. Tovasar es dzīvojos divus mēnešus un vēl pusīti ar tēti. Tanī laikā man bija nostāja, ka tieši lauku vide man palīdz nolaisties uz zemes un saprast - ko, kā, kāpēc un vai vajag (tamdēļ tā, jo esi audzis tādā vidē, tev tā saglabājas patiesa un tu pats esi patiess visā savā pilnībā). Tu nesatiec principā nevienu citu, esi savos darbos un ar sevi. Rutīna un tas viss, protams, ir neatsverams, bet ir nianses, kas saglabājas uz visu mūžu. Tādi mazi piepildīti mirkļi, kas piešķir visam konceptam jēgas sajūtu:

*citronmētras un meža zemeņu lapiņu vākšana tējām. Lietderīgais = patīkamais.
*kad saule jau sāk rietēt, dodos paskriet, lai iznestu visu no sevis un justos labāk. Nav labi skriet ar austiņām, bet es tā dievināju darīt. Pēc tam tu atlikušo vēl izej no sevis, pieskaries ar pirkstu galiņiem smilgām, skaties pufīgos mākoņos un nobeigumā ēd ķiršus, sārtus un saldus, un fonā klausies sienāžus. Tas ir vesels rituāls.
*saēsties jāņogas un ērkšķogas - katru dienu, cik vien lien.
*doties ar suņuku uz mežu sēnēs. Es pat atceros, kas man parasti bija mugurā - kaut kādi puķaini gumijnieki, varbūt sarkana vai kamuflāžas raksta kepka, balts džemperītis, kas sabāzts melnās biksēs. Rokā 20 l spainis un spainī nazis. Es eju ar domu, ka tukšā neiznākšu - iešu uz visām savām sēņu vietām, ja vajadzēs.

3rd December 2020

9:22pm: Dievīga sajūta, kad pēkšņi uzskrien virsū nedzirdētai dziesmai, ar kuru tu pilnībā saplūsti. Slowdive - Golden Hair.

30th November 2020

9:19pm: Turpināšu rakņāties pa savu pagātni. Reizēm pēkšņi kaut ko atceros un šķiet - eu, tas bija baigi forši, pat ja tur nekas TĀDS jau nebija.

Man šķiet, ka tas ir 2007. gads. Tētis, es un viena no māsām esam devušies pie vecmammas un vecpapa. Pļausim viņiem zāli pie mājas. Tā māja bija (teorētiski vēl ir, bet.. jūs jau laikam paši saprotat, ka nekas nav mūžīgs) tāda koka. Riktīga koka māja. Pie durvīm zirga pakavs piekarināts. Pirms mēs gājām iekšā, piebungājām pie loga rūts, lai viņa zina, kas nāks tūlīt istabā. Vispār jau gribas teikt, ka pēc skata viņa drusku līdzīga man - arī vaigi kā tādi rausīši. Lai vai kā, todien bija lieliska diena - vasara, silts, lietutiņš ik pa brīdim līņā. Ir pievakare. Mēs iesim pļaut dārzu. Tur vienmēr tik gardi āboli pie tā dīķa - zeltaini, zālē sakrituši. Notrauc gar svārku malu un ēd - kas nekait. Tēvs pļauj, vecpaps grib ar izkapti cīnīties pa druskai. Manam papam gan liekas, ko ta viš' tur krāmējas. Mēs ar māsu vācam to zāli uzreiz kopā, sviežam viena otrai ar dadžiem un smejamies. Mēs abas zinām, cik skaistas tās vecās ābeles. Un toreiz man likās, cik ļoti es tādā gribu sēdēt un dziedāt dziesmu - klusi, klusi, lai putniņš par mani skaļāk čivina. Bet pagāja divas, trīs vasaras un tā pa vienam viņi aizgāja. Un tās ābeles tur palika vienas. Un paiet gadi un es domāju, ka es gribu tā kā toreiz - iemet ar slapju dadzi un viss ir kolosāli.

29th November 2020

10:18pm: Brīnumsvecītes tomēr ir ļoti skaista lieta. Tāpat kā auksts vakars. Tas aukstums tā viegli apņem un iziet cauri. Liekas tik pazīstama sajūta, it kā tā vienmēr būtu bijis.
11:06am: Kad biju maziņa, pirms skolēnu Ziemassvētku brīvlaika nopirku jaunu kladi (nē, nauda bija ļoti maz, bet šis pirkums bija acīmredzot svarīgāks par našķi), kurā izpildīt kaut kādu literatūras mājasdarbu. Tas mājasdarbs man bija izklaide - cīnījos ar spīdīgo līmi, pildspalvām utt. Nezinu, kāds bija uzdevums, bet sēžu džemperī, mati tādi gaiši un gari astē saņemti, kādā brīdī noteikti arī tv raidīja multeni par Sniega karalieni. Jā, vispār forši iedomāties, cik tā Bumbiere bija feins kā tētis teiktu "meitens". Nezinu kā varēju to visu, maigi izsakoties, sa**rst.
12:33am: Sapņi zaudējuši savu interesantumu un skaidrību.

24th November 2020

10:18pm: Atsaucoties uz 23. novembra ierakstu, atcerējos, ka neiedevu viņam pasmaržot ķimenes.

23rd November 2020

9:04pm: Ķimenes
Šodien nopirku ķimenes, jo man šķita, ka tā ir laba alternatīva, kad paliek pāri rauga mīkla un vajag kaut kur to izmantot. Tad tādas mazas ķimeņu maizītes šķiet tik ļoti gardas. Bet drīz vien manas domas aizvirzījās no rauga mīklas uz bērnības siltumnīcu pie tiem bērziem, kur agrāk pat mazs galdiņš it kā bija (nezinu, vai to izdomāju, bet šķiet, ka tas bijis pavisam īsti). Un tur nostāk pie tiem ēkas pamatiem ziedēja dzeltena roze un es to smaržoju un priecājos. Tagad gan liekas, cik dīvaini, ka tā tas noticis, ka tas viss pazuda.. Ķimeņu smarža tik ļoti atgādina to bērnības laiku. Ļoti, ļoti. Un tas mani dara priecīgu un otrādi.

22nd November 2020

10:50pm: Pēkšņi iedomājos par jūnija vakaru. Tādu gaišu ar zilganvioletām debesīm, pret kurām tālumā krokainas koku lapotnes atduras. Mežs iekrāsojies tumšā nokrāsā, pār manu puķu pļavu velkas migla un virs dīķa miglas plīvurs tāds varens un biezs. Grants ceļš pavisam gaišs kā ziemeļblāzma debesīs. Un es skrienu ar lielo sarkanīgo krūzi uz veco zemeņu lauku meklēt pirmās zemenes.. Un uz tikko izvārītiem, tādiem miltainiem kartupeļiem uzbirst smalki sagrieztas dilles. Tā silti ap sirdi paliek. Un tam visam pa virsu ielien tikko svaigi uzklātā gultā un izlasi dažas lappuses no bibliotēkā paņemtās grāmatas... 

21st November 2020

11:29pm: Izrādās, ka izveidot sarakstu ar visu to, kas patīk, ir vieglāk nekā ar to, kas nepatīk. Pie "patīk" nonāk ne vien tādi sīkumi kā patiesums un mīlēšanās, bet arī tik pārpasaulīgas lietas kā izgludināti dvieļi un sajūta pēc dušas.
6:13pm: No visa vislabāk man pēdējā laikā sanāk degradēties. Ja citur esmu viduvējība, tad degradēšanās ir mans lauciņš. Tāda neveselīga dienas atziņa.
Powered by Sviesta Ciba