bumbiere_raksta's Journal

Recent Entries

You are viewing the most recent 22 entries.

30th November 2020

9:19pm: Turpināšu rakņāties pa savu pagātni. Reizēm pēkšņi kaut ko atceros un šķiet - eu, tas bija baigi forši, pat ja tur nekas TĀDS jau nebija.

Man šķiet, ka tas ir 2007. gads. Tētis, es un viena no māsām esam devušies pie vecmammas un vecpapa. Pļausim viņiem zāli pie mājas. Tā māja bija (teorētiski vēl ir, bet.. jūs jau laikam paši saprotat, ka nekas nav mūžīgs) tāda koka. Riktīga koka māja. Pie durvīm zirga pakavs piekarināts. Pirms mēs gājām iekšā, piebungājām pie loga rūts, lai viņa zina, kas nāks tūlīt istabā. Vispār jau gribas teikt, ka pēc skata viņa drusku līdzīga man - arī vaigi kā tādi rausīši. Lai vai kā, todien bija lieliska diena - vasara, silts, lietutiņš ik pa brīdim līņā. Ir pievakare. Mēs iesim pļaut dārzu. Tur vienmēr tik gardi āboli pie tā dīķa - zeltaini, zālē sakrituši. Notrauc gar svārku malu un ēd - kas nekait. Tēvs pļauj, vecpaps grib ar izkapti cīnīties pa druskai. Manam papam gan liekas, ko ta viš' tur krāmējas. Mēs ar māsu vācam to zāli uzreiz kopā, sviežam viena otrai ar dadžiem un smejamies. Mēs abas zinām, cik skaistas tās vecās ābeles. Un toreiz man likās, cik ļoti es tādā gribu sēdēt un dziedāt dziesmu - klusi, klusi, lai putniņš par mani skaļāk čivina. Bet pagāja divas, trīs vasaras un tā pa vienam viņi aizgāja. Un tās ābeles tur palika vienas. Un paiet gadi un es domāju, ka es gribu tā kā toreiz - iemet ar slapju dadzi un viss ir kolosāli.

29th November 2020

10:18pm: Brīnumsvecītes tomēr ir ļoti skaista lieta. Tāpat kā auksts vakars. Tas aukstums tā viegli apņem un iziet cauri. Liekas tik pazīstama sajūta, it kā tā vienmēr būtu bijis.
11:06am: Kad biju maziņa, pirms skolēnu Ziemassvētku brīvlaika nopirku jaunu kladi (nē, nauda bija ļoti maz, bet šis pirkums bija acīmredzot svarīgāks par našķi), kurā izpildīt kaut kādu literatūras mājasdarbu. Tas mājasdarbs man bija izklaide - cīnījos ar spīdīgo līmi, pildspalvām utt. Nezinu, kāds bija uzdevums, bet sēžu džemperī, mati tādi gaiši un gari astē saņemti, kādā brīdī noteikti arī tv raidīja multeni par Sniega karalieni. Jā, vispār forši iedomāties, cik tā Bumbiere bija feins kā tētis teiktu "meitens". Nezinu kā varēju to visu, maigi izsakoties, sa**rst.
12:33am: Sapņi zaudējuši savu interesantumu un skaidrību.

24th November 2020

10:18pm: Atsaucoties uz 23. novembra ierakstu, atcerējos, ka neiedevu viņam pasmaržot ķimenes.

23rd November 2020

9:04pm: Ķimenes
Šodien nopirku ķimenes, jo man šķita, ka tā ir laba alternatīva, kad paliek pāri rauga mīkla un vajag kaut kur to izmantot. Tad tādas mazas ķimeņu maizītes šķiet tik ļoti gardas. Bet drīz vien manas domas aizvirzījās no rauga mīklas uz bērnības siltumnīcu pie tiem bērziem, kur agrāk pat mazs galdiņš it kā bija (nezinu, vai to izdomāju, bet šķiet, ka tas bijis pavisam īsti). Un tur nostāk pie tiem ēkas pamatiem ziedēja dzeltena roze un es to smaržoju un priecājos. Tagad gan liekas, cik dīvaini, ka tā tas noticis, ka tas viss pazuda.. Ķimeņu smarža tik ļoti atgādina to bērnības laiku. Ļoti, ļoti. Un tas mani dara priecīgu un otrādi.

22nd November 2020

10:50pm: Pēkšņi iedomājos par jūnija vakaru. Tādu gaišu ar zilganvioletām debesīm, pret kurām tālumā krokainas koku lapotnes atduras. Mežs iekrāsojies tumšā nokrāsā, pār manu puķu pļavu velkas migla un virs dīķa miglas plīvurs tāds varens un biezs. Grants ceļš pavisam gaišs kā ziemeļblāzma debesīs. Un es skrienu ar lielo sarkanīgo krūzi uz veco zemeņu lauku meklēt pirmās zemenes.. Un uz tikko izvārītiem, tādiem miltainiem kartupeļiem uzbirst smalki sagrieztas dilles. Tā silti ap sirdi paliek. Un tam visam pa virsu ielien tikko svaigi uzklātā gultā un izlasi dažas lappuses no bibliotēkā paņemtās grāmatas... 

21st November 2020

11:29pm: Izrādās, ka izveidot sarakstu ar visu to, kas patīk, ir vieglāk nekā ar to, kas nepatīk. Pie "patīk" nonāk ne vien tādi sīkumi kā patiesums un mīlēšanās, bet arī tik pārpasaulīgas lietas kā izgludināti dvieļi un sajūta pēc dušas.
6:13pm: No visa vislabāk man pēdējā laikā sanāk degradēties. Ja citur esmu viduvējība, tad degradēšanās ir mans lauciņš. Tāda neveselīga dienas atziņa.

20th November 2020

7:30pm: Bija ļoti daudz tādu sapņu ar ūdeņiem. Dziļiem, pārplūdušiem, tumšiem, palu laika, ceļus pārrāvušiem, ūdenszāļu pilniem, dubļainiem. Un tādu pirmo es redzēju pavisam noteikti deviņdesmitajos, jo negāju vēl skolā. Vai toreiz es zināju, ka tas varētu reprezentēt pašu dzīvi? - Nē, es atceros, ka virtuvē spīd gaisma un mamma kurina plīti. Tā tāda viena no labākajām sajūtām - pamosties un kaut kur deg gaisma, kaut kur virmo siltums un tu vari vēl būt siltos, siltos palagos, spilvenos un segās. Tāds mazs kokons.

17th November 2020

7:24am: Sapnis. Divas reizes dodos uz jūru. Pirmajā reizē sasniedzu galamērķi un pat dabūju izpeldēties, neskatoties uz to, ka ūdens esot ļoti auksts. Peld pat mana mamma, kura izrādās, ka sapnī gaidījusi pusotru stundu mani autobusa pieturā, bet es kārtējo reizi esmu nočammājusies. Savukārt otrajā reizē uz jūru sodos ar draudzeni. Arī braucienu izjūtu. Pa ceļam ir dažādas pieturas, dažādi skati. Viens no šiem skatiem ir visai interesants. Asa ceļa pagrieziena malā ir zilas krāsas daudzdzīvokļu ēka. Tajā šķietami nedzīvo turīgi ļaudis, bet tai ir īpatnējs šarms (arī pirmajā jūras braucienā redzu ēku,bet ļoti jaunu, melnās krasā, un vēl piedevām tas ir sektas nams). Šai zilajai ēkai logi ir vaļā, katrā no tiem aizkariņi - tādi pelēkbalti kā divas kokvilnas luptas strēmeles. Un vietām pavīd iebūvētu spuldzīšu rindas. Blakus šai ēkai ir pārtikas veikals - stendi pilni, bet nav atlaižu, viss liekas pa dārgo. Veikalā atrodas apaļš galds, ar baltu galdautu un servētiem ēdamrīkiem un glāzēm. Lai vai kā, bet, to visu apbrīnojot, man koļījas klāt vietējais pacans. Viņš nes rokā tikko nopirkto aliņu un piedāvā man izsaukt pīrādziņu, kurš izskatās tieši tik taukains kā pončiks vai belašs. Es kaut kā cenšos atteikt, viņš, protams, ir vīlies manī un aiziet. Vēl pavīd melns kadiljaks, rudens lapām nobiris, un esmu gatava turpināt ceļu. Ceļu uz jūru otrreiz.

15th November 2020

9:59pm: Mans rudens, es tavu smagumu nenesīšu šoreiz. Esi viegls.

13th November 2020

9:26pm: Nebija nekādu priekšnosacījumu, lai es nosapņotu to, ko tagad uzrakstīšu (ja neskaita braunija cepšanu un vīnu, bet diez vai tas ietekmēja).

Sapnī redzu Hitleru. Viņš ir kopā ar diviem sabiedrotajiem. Viņš pasmaržo auduma gabaliņu vai lupatiņu un ir bēdīgs, jo tā atgādina par trešo sabiedroto, kas ir miris. Pēkšņi iepriekš minētie divi sabiedrotie nostājas viens otram pretī un nošauj viens otru. H pēkšņi atrodas uz perona un gaida vilcienu uz ASV. Uz perona nedaudz tālāk atrodas Eva Brauna. Viņi it kā viens otru nepazīst vai vienkārši izliekas, ka tā ir.

12th November 2020

6:59am: Sapnī esmu pludmalē. Esmu kaila un dodos peldēt. Līdz ko viļņi mani apņem, es sevi pieķeru pie domas, ka noslīkšu, jo it kā esmu alkohola reibumā.. Bet es palieku sēžam ūdenī un viļņi pieskaras manam ķermenim. Varbūt es palieku, jo neticu, ka tā notiks. Varbūt es palieku, jo man vienalga..

9th November 2020

9:58pm: Kādreiz pilnai laimei pietika vasaras vakarā sēdēt pie dīķa līdz krēslai. Un tad manas sabiedrotās bija cīgas. Migla velkas pār lauku, vakars ir silts un patīkams. Pēdas kļūst mitras, zāle kutina ceļgalus un pirkstu gali šķir zāles stiebrus.

4th November 2020

8:48pm: Sapnī esmu augstceltnē, jaunbūvē. Tur it kā atrodas mana dzīvesvieta, un es dzīvoju dzīvoklī Nr. 11. Esmu naktskreklā kāpņu telpā, nevaru atrast sava dzīvokļa durvis. Esmu kopā ar māsu (vismaz man tā šķiet). Kāpnes ir ar veci rozā flīzēm un kaut kur šķiet, ka pavīd flīzes ar ziliem rakstiem. Man jāpaspēj atrast dzīvoklis pirms kāds nāk pa kāpnēm un ierauga mani. Es skrienu augšā un atkal lejā, un beigu beigās atrodu. Bet divi vīrieši ir mani pamanījuši. Viņi noskatās - šķiet, ka es viņus pazīstu. Viņi nosmīn. Un es pamostos.

1st November 2020

9:48am: Sapnī caur Rīgu plūst Gauja. Pie tumši zilo debesu apvāršņa var redzēt Brīvības pieminekli, lai gan telpiski es atrodos tur, kur Juglas ezers, kurš arī kļuvis par Gauju. Veikali ir beiguši darbalaiku. Pat picērija ir paņēmusi pārtraukumu. Sāk līt.

31st October 2020

7:36pm: Sapnī eju gar sliedēm. Ir vasara un viss ir spilgts un saulains. Pēkšņi iepakaļus iet sieviete melnos augstpapēžu zābakos. Viņa tūlīt ies man garām un pretī brauc vilciens (tas, kurš dzeltens ar zilu). Tas tuvojas. Viņa uzliek vienu kāju uz sliežu ceļa. Un es nobīstos, jo vilciens negaida. Bet viņa atrauj kāju un aiziet garām. Pie caurtekas ir koferis (vai vienkārši soma?) un dubļos iemesti ieroči.

29th October 2020

7:30am: Pali, palienes, dziļas upes un augstas virsotnes. Nez kāpēc esmu iedomājusies, ka redzu Daugavpili un Daugavu. Un Rīgā esošo dzelzceļa tiltu. Tālumā ūdens ir tumši zils, acu priekšā esošie lauki ir zaļi un gadās arī pa kādam miglas vālam. Nekas nav mūžīgs un pēkšņi attopos platas upes krastā. Kopā ar lielo māsu. Vecos laikos stipro balstu. Tagad jābalsta vienai otru, bet par to nav sapnis. Mēs abas esam platās upes krastā. Tās ūdens ir rāms, tumšs, dziļš un nekustās. Mēs zinām, ka šī upe neizies no tās krastiem un palu laiks tai ies secen. Upes krastos ir zaļas dūņas, ļoti biezas kā jūras mēsli. Mēs abas esam. Esam platās upes krastā, kājas līdz ceļiem iemērkušas zaļo dūņu ūdenī. Es paceļu tās virs ūdens virsas un skatos, kā dūņas slīd gar maniem ceļiem. Māsa klusē un sēž. Un man liekas, ka tā tam vajag būt, ka tā tam jābūt. Upe manā apziņā kļūst par Temzu.

Sapnī mamma zina, ka mūsu kājas ir dūņās iestigušas, bet laikam arī viņai šķiet, ka tā ir jābūt. Varbūt tāpēc, ka Temza. Varbūt tāpēc, ka Temza pēkšņi izskatās pēc bērnības dīķa ar žuburaino egli.

28th October 2020

10:16pm: Sapnis par ziedputekšņiem
Viss ir dzeltenīgs, balts un saulains. Esmu laukos. Esmu dzīva (burtiski un vairāk). Apkārt man griežas ziedputekšņi, viss ņirb no tiem gar acīm. Ir ļoti skaisti. Tie atgādina bites, kas zum visapkārt jūnija pēcpusdienā pirms tā lielā gāziena, kad pamalītē viss kļūst tumši zili, zili, violets, pēc kura vakarā tu skrien kā meitene maza uz zemeņu lauku un slapjais grants ceļš čaukst zem tavām kājām.

Laime ziedputekšņu virpulī būt.
9:19pm: Sapnis par melnu kamīnu un sniegpārslām
Melns un aprisēs smagnējs kamīns manā acu priekšā. Uguns tajā nedeg, bet ir melna, melna tumsa. Ļoti bieza un smaga, varbūt pat smagāka par pašu kamīnu (vai pašu dzīvi?). Es stāvu tam iepretim kopā ar dažiem no sākumskolas un pamatskolas klasesbiedriem. Mēs esam ielokā. Es atraujos un esmu atvērta loga priekšā. Arī tur paveras melna, bieza un ļoti smaga tumsa, tomēr sejā man pūš sniegpārslas - vieglas, vieglas kā mammas pieskāriens, kā maigs glāsts, kā cerība, kā pirmās sniegpulkstenītes starp sniega kupenām, no kurām smalks ūdentiņis pil. Sniegpārslas man pūšas tieši sejā. Un man liekas, ka tas ir tik ļoti skaisti, ko nedrīkstu neuzrakstīt.
9:01pm: Sapnis par telefonu
Sieviete ap 29 - iemīlējusies, gudra, it kā arī smuka (kā kuram, jo ar to smukumu jau ir kā ir - vienam smuka, otram nesmuka...) dod man savu podziņu telefonu, jo atnākusi īsziņa. Mīlestības īsziņa. Es lasu un priecājos. Pēkšņi atskrien meitene. Meitene pelēka, un sapnī viņu definēju kā zubri, zubrilku (piedod, arī es tā esmu savureiz nosaukta, bet ne tāpēc, ka pelēka). Viņa iebāž savu degunu telefona ekrānā, lasa visu salkano tekstu un vēl piedevām smaida un jūsmo. Mums abām - sievietei ap 29 un stāstniecei - gan šķiet tas prettiesiski. Aizrādām, bet viņa burtiski norij telefonu. Viens kampiens un nav. Mēs laikam nodomājām, ka tāds nonsenss nav ne dzirdēts, ne redzēts. Pēkšņi es atrodos trolejbusā, bet vēl pēc mirkļa realitātē.
Powered by Sviesta Ciba