bumbiere_raksta ([info]bumbiere_raksta) rakstīja,
@ 2020-12-07 20:12:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
2008. gada pavasaris. Vecpaps ir aizgājis. Pavisam. Reizēm atnāk sapņos. Vēlāk kopā ar vecmammu. Sapņos. Viņi dzīvoja meža ielokā, zemes ceļš ir necaurbraucams - divas sliedes pļavā līkloču līdz upei, kas atgādina vairāk meliorācijas grāvi, dziļu un pretīgu. Mēs visi ejam uz kapsētu. Gara, tumšās drānās ģērbta galvas nodūrušu cilvēku kolonna. Vecpaps ir zirga ratos (jā, 2008. gads). Šķiet, ratos iejūgts tumši brūns zirgs. Mēs ejam līdz lielceļam, kas rupju granti klāts. Skumju cilvēku rinda, pavasara saulē apspīdēti. Manas melnās kurpes ir vienos putekļos. Garām braucošās mašīnas garām slīd lēni un klusi. Nez kāpēc es atceros sevi tā, it kā es skatītos no malas. It kā daļa no manis būtu tajos putekļos uz mirkli sajaukusies un gribējusi tur palikt. Tur - tajā tik ļoti skaistajā un saulainajā dienā, kur viss ir un nav beidzies.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sarkans0987
2020-12-07 22:39 (saite)
Man bija tieši tāda pat sajūta kāda ļoti tuva cilvēka bērēs. It kā skatītos no augšas. It kā tā nemaz nebūtu es ar ko tas viss notiek. Visa diena kā filmā. Tikai tās 3 saujas joprojām skan ausīs...

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]bumbiere_raksta
2020-12-10 20:30 (saite)
"Tikai tās 3 saujas joprojām skan ausīs..." - tā skaisti pateikts

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?