bumbiere_raksta ([info]bumbiere_raksta) rakstīja,
@ 2020-11-30 21:19:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Turpināšu rakņāties pa savu pagātni. Reizēm pēkšņi kaut ko atceros un šķiet - eu, tas bija baigi forši, pat ja tur nekas TĀDS jau nebija.

Man šķiet, ka tas ir 2007. gads. Tētis, es un viena no māsām esam devušies pie vecmammas un vecpapa. Pļausim viņiem zāli pie mājas. Tā māja bija (teorētiski vēl ir, bet.. jūs jau laikam paši saprotat, ka nekas nav mūžīgs) tāda koka. Riktīga koka māja. Pie durvīm zirga pakavs piekarināts. Pirms mēs gājām iekšā, piebungājām pie loga rūts, lai viņa zina, kas nāks tūlīt istabā. Vispār jau gribas teikt, ka pēc skata viņa drusku līdzīga man - arī vaigi kā tādi rausīši. Lai vai kā, todien bija lieliska diena - vasara, silts, lietutiņš ik pa brīdim līņā. Ir pievakare. Mēs iesim pļaut dārzu. Tur vienmēr tik gardi āboli pie tā dīķa - zeltaini, zālē sakrituši. Notrauc gar svārku malu un ēd - kas nekait. Tēvs pļauj, vecpaps grib ar izkapti cīnīties pa druskai. Manam papam gan liekas, ko ta viš' tur krāmējas. Mēs ar māsu vācam to zāli uzreiz kopā, sviežam viena otrai ar dadžiem un smejamies. Mēs abas zinām, cik skaistas tās vecās ābeles. Un toreiz man likās, cik ļoti es tādā gribu sēdēt un dziedāt dziesmu - klusi, klusi, lai putniņš par mani skaļāk čivina. Bet pagāja divas, trīs vasaras un tā pa vienam viņi aizgāja. Un tās ābeles tur palika vienas. Un paiet gadi un es domāju, ka es gribu tā kā toreiz - iemet ar slapju dadzi un viss ir kolosāli.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?